Sveiciens visiem mazajiem un arī nu jau lielajiem bijušajiem Gostiņu bērnudārza “Rūķītis” audzēkņiem, kuri dziedājuši un dzied mazo gostiņiešu himnu.
Sveiciens visiem mazajiem un arī nu jau lielajiem bijušajiem Gostiņu bērnudārza “Rūķītis” audzēkņiem, kuri dziedājuši un dzied mazo gostiņiešu himnu. Dziesmiņu mazie gostiņieši dzied kopā ar audzinātājām un vecākiem. Bet cik ir to, kuri zina šīs dziesmas rašanās laiku? Būtu grēks nepastāstīt, kā radusies šī dziesma:
“Cik labi dzīvot Gostiņos,
Kur silta silta saule spīd,
Kur mamma ir, kur tētis ir
Un vecmāmiņa un vectētiņš.
Te aitiņas, te vistiņas,
Un raibais gailis spārnus sit,
Bet pusdienlaikā dzenis kokā
Iekaļ reizes divpadsmit.”
Ačuks un dažādu tautību bērni
Gostiņiem 1935. gadā piešķīra pilsētas statusu, tai bija arī savs ģerbonis. Pilsētiņa Aiviekstes krastā bija bagāta veikaliem, ceptuvēm, desu darbnīcām. Lielajā ielā bija pat divas skolas. Pilsētiņā bija daudz ebreju, baznīcu: lielā baltā savdabīgi veidotā luterāņu draudzes baznīca, kura darbojas vēl šodien, Vidzemes ielas tā saucamajā melnajā galā — Ogriņu mājā — baptistu saiešanas nams, kurā svētdienās pulcējās visas pilsētiņas bērni. Tur Griķa onkulis, Bergu onkulis un citi lasīja stāstus, dziedāja un visus cienāja ar pusdienām.
Ļoti bieži dažādu tautību bērni sanāca Valentīna Purgaiļa sētā, kur viņa ģitāras pavadībā dziedāja šo mazo Gostiņu bērnu dziesmiņu. Pagalms bija bērnu pilns. Bērniem patika, kā Valentīns spēlē ģitāru un dzied. 1935. gadā arī tapa šī gostiņiešu dziesmiņa. Bērnu pulciņā bija arī šo rindu autore — gan maza, bet skanīgu balsi, dažreiz Valentīns aizrādīja: “Ne tik skaļi, Ačuk!”. Ačuks — tas nozīmēja Valentīna acuraugs. Patiesībā Valentīns bija Ačuka tētis, bet pagalmā dziesmu dziedāšanā piedalījās arī Ačuka mamma.
Dziesma skan visā Latvijā
Šodien nosūtu dziesmiņas trešo pantu. Vēlos, lai bērni to dzied lielā vienprātībā un draudzībā:
“Lai labi dzīvot Latvijā,
Lai katram bērnam mamma ir.
Un vecmāmiņai vectētiņš,
Bet es pa vidu kā saulstariņš.”
Vai zināt, ka šī dziesmiņa pārstaigājusi visu Latviju? To dziedāja bērni Rogovkā, Lielvircavā, Kalnciemā, Jelgavā, bet vissirsnīgāk Valentīna dzimtenē. Tā ir un paliek mazo gostiņiešu himna!
Mantojumā atstāj stāstus
Manu tēvu Valentīnu draugi saīsināti sauca par Volantu. Viņš man mantojumā atstājis plostnieku stāstus par Aiviekstes un Daugavas plostnieku gaitām, stāstījumu par Vestermaņa—Millera ādu fabrikas strādnieku sadzīvi. Daudzi gostiņieši gadiem ilgi strādāja fabrikā, nopelnot 100 latu mēnesī, strādājot labvēlīga saimnieka vadībā.
Tā kā Valentīns bija Gostiņu pilsētas kultūras veicināšanas biedrības priekšsēdātājs un savlaik Rīgā Strādnieku teātrī bija beidzis režisoru kursus, viņš no 1935. gada līdz mūža galam vadīja Gostiņu dramatisko kopu. Brīvvalsts laikā tajā bija pat piecdesmit dalībnieku. Iestudēja Rūdolfa Blaumaņa lugas “Skroderdienas Silmačos”, “Ugunī”, “Indrāni”, “No saldenās pudeles”, “Trīnes grēki”, “Pazudušais dēls”. Ar lugas “Zagļi” iestudējumu Rīgā 1938. gadā gostiņieši ieguva pirmo vietu Latvijā par Ābrama lomas tēlojumu. Gostiņu dramatiskā kopa ieguva otro vietu Latvijas dramatisko kopu skatē.
Teātra izrādes Grabažlīcī
Lugas uzveda Saulcerītes Vieses vectēva Skujas mājā, kurā bija 1000 skatītāju vietu. Telpu iznomāja, tur bija arī bufete, garderobe.
Vasarās lugas rādīja tā saucamajā Grabažlīcī. Tā nosaukums gan neatbilst krāšņajam, gleznainajam Aiviekstes krastam. Tur pēc Grīvas kapusvētkiem ļaudis pulcējās teātra izrādei un zaļumballei. Par kultūras vērtību iedzīvināšanu rūpējās Valentīns Purgailis.
Kāda būtu pilsētiņa Aiviekstes krastā, ja nebūtu sācies karš?
1952. gadā pēc atgriešanās no Sibīrijas Valentīns iestudēja Rūdolfa Blaumaņa lugu “Skroderdienas Silmačos” Rīgas 36. vidusskolas skolotāju un vecāku kolektīvam. Viņš lugā tēloja Ābramu, bet es biju Ieviņa.
Ausma Valentīna Purgaile, Valentīna Purgaiļa dzīves turpinātāja
