Iesaka Ināra Sudare, lapu redaktore
Kad Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī noskatījos izrādi “Fufa — divas sirdis”, kas veltīta vienai no izcilākajām 20. gadsimta aktrisēm Fainai Raņevskai, atcerējos Antuāna de Sent-Ekziperī teicienu: “Īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams.” Manuprāt, tas izsaka lieliskās aktrises būtību.
Laikabiedriem par šo aktrisi nav vienprātīga sprieduma — daudzus atbaidīja šī skandalozā personība, viņas ārējais skarbums, asā valoda, taču tie, kas saskatīja aiz šīs sarkastiskās filozofes ar allaž kūpošo cigareti mutē vientuļo un jūtīgo dvēseli, viņu dievināja. Viņas dzīvē visam pāri bija fanātiska mīlestība pret teātri, kurā viņa nevarēja ciest falšumu, varbūt tāpēc ne visi režisori gribēja ar viņu strādāt.
Aktrises temperamentu Raņevska neapšaubāmi mantoja no mātes, kura bija kaislīga, ļoti emocionāla un dievināja mākslu. Kad 1913. gadā Faina noskatījās Maskavas Dailes teātrī “Ķiršu dārzu”, viņai lēmums bija nobriedis — “būšu aktrise”. Par spīti tēva aizliegumam, par spīti, tam, ka Visuvarenais nebija apveltījis ar ārēju skaistumu, viņa realizēja savu bērnības sapni.
Izrādes veidotāji teātra programmiņā lūdz neuztvert izrādi “Fufa — divas mīlestības” kā dokumentālu. Tā ir “… drīzāk nostalģiska fantasmagorija: mēģinājums tuvoties atminējumam, kādēļ, ar savu mākslu darot laimīgus citus, pati Faina Raņevska bija nelaimīga”.
Izrādē darbojas tikai divas personas — Fufa un Ļiļa.
Iespējams, daudzus mulsina izrādes nosaukumā ietvertais vārds “Fufa”. Izrādās, tā par pastāvīgu smēķēšanu aktrisi nosaucis viņas skolotājas draudzenes Paulas Vulfas mazdēls.
Otra izrādes varone ir Ļiļa — tā ar maigumu un mīlestību savulaik Raņevska sauca Paulu Vulfu. Izrādē Ļiļa atšķiras no Raņevskas biogrāfijas. Aleksandra Obrazcova lugā jaunā aktrise Ļiļa atrod skolotāju, māti, draudzeni. Luga attēlo Fufas mūža beigas, kad aktrise jau ir ārpus teātra un dzīvo vientulībā. Telefons kļuvis par vienīgo sarunu biedru, negribas arī samierināties ar vecuma nespēku. Ļiļa viņas dzīvē ielaužas kā spirgts pavasara vējš, kurš vismaz atmiņās aizved uz teātri.
Skatuves iekārtojums ir mākslinieka Ņikitas Voroņina veidots, imitējot aptuvenu padomju tipveida dzīvokli. Taču sienas noklātas ar fotogrāfijām. Tajās redzama gan pati Raņevska, gan viņas dzīvē nozīmī-
gākie krievu teātra mākslinieki. Tiklīdz kādu piemin, attiecīgais attēls izgaismojas.
Izrāde ilgst pusotru stundu, taču aktrišu (Fufa — Irina Jegorova) un (Ļiļa — Natālija Živeca) saspēle ir tik lieliska, ka nemani laika ritējumu. Domāju, lieliskā Irina Jegorova Fufas lomā ir viens no iemesliem, kāpēc uz šo izrādi izpirktas visas biļetes gan maijā, gan jūnijā. Pārliecinoši, nesamāksloti, bez jūtināšanās, patiesi aktrise atklāj Raņevskas jūtu dzīvi. Varbūt arī velk kādas paralēles ar savu mūžu.
Vecākas paaudzes skatītājiem būtu interesanti šo izrādi noskatīties vēl kāda iemesla dēļ — šī luga ar nosaukumu “Divas sirdis” (2003.) Indras Rogas iestudējumā kļuva par Veltas Līnes, kurai toreiz bija 80 gadu, pēdējo lomu. Togad “Spēlmaņu naktī” viņa saņēma Gada aktrises balvu.
Režisors Vadims Grosmans ir absolvējis Aktiermākslas fakultāti Jaroslavļas teātra institūtā un ieguvis režisora specialitāti Latvijas Kultūras akadēmijā. Līdz šim Rīgas Krievu teātrī iestudējis izrādes “Maskava — Petuški” (2002.), “Emīla nedarbi” (2006.) un “Punduris” (2006.). ◆
Aktrises Fainas Raņevskas aforismi
◆ “Kāpēc sievietes tik daudz laika velta savam ārējam izskatam, nevis intelekta attīstībai?” “Tāpēc, ka aklu vīriešu ir daudz mazāk nekā gudru.”
◆ Ir jādzīvo tā, lai tevi atcerētos arī nelieši.
◆ Ja pacients ļoti vēlas dzīvot, ārsti kļūst bezspēcīgi.
◆ Nav dūšīgu sieviešu, ir šaurs apģērbs.
◆ Lai mēs redzētu, cik daudz mēs pārēdamies, vēders atrodas tajā pašā pusē, kur acis.
◆ Ja tu kādam pēkšņi esi kļuvis slikts, tas nozīmē, ka šim cilvēkam esi darījis daudz laba!
