“Staburags” saņēma rīdzinieces Annas kundzes (tekstā gan vēstules autores, gan pārējie vārdi mainīti — aut.) vēstuli ar lūgumu noskaidrot, kā un kāpēc nav ievērotas bāreņu likumīgās tiesības, sadalot mantojumu.
“Staburags” saņēma rīdzinieces Annas kundzes (tekstā gan vēstules autores, gan pārējie vārdi mainīti — aut.) vēstuli ar lūgumu noskaidrot, kā un kāpēc nav ievērotas bāreņu likumīgās tiesības, sadalot mantojumu. Konflikti un strīdi naudas dēļ sagrāvuši arī trīs māsu bāreņu savstarpējās attiecības. Stāsts ir par to, kā savas nezināšanas, spītības un vienaldzības dēļ cilvēki pazaudē pašu dārgāko — mīlestību.
“Ņemot vērā, ka Neretas pagasta padomes amatpersonas par visu tikai rausta plecus, šķietami neko nezina un nesniedz nekādus paskaidrojumus, savā un sava jaunākā brāļa vārdā ļoti lūdzu palīdzēt noskaidrot, kā un kāpēc radusies situācija, ka nav ievērotas bāreņu likumīgās tiesības, turklāt vietējā pašvaldība neredz, ka turpat acupriekšā rit pasakas “Maija un Paija” cienīgs dzīves sižets,” raksta Annas kundze.
Vienpadsmit gadu veci notikumi
Pirms vienpadsmit gadiem, 1994. gada jūlijā, vēstules autores vecākais brālis gāja bojā autoavārijā, bet viņa tolaik jau šķirtā sieva nomira pāris mēnešu vēlāk — 1994. gada septembrī. Abu vēl mazgadīgās meitas — Inga (1983.), Līga (1985.) un Zane (1990.) — kļuva bārenes. Pēc meiteņu mirušās mātes tēva gribas par bāreņu aizbildni kļuva mātes māsas vīrs. Aizbildniecībā viņš uzreiz paņēma tikai jaunāko meitenīti, kurai tolaik bija trīs gadi. Viņa sāka dzīvot aizbildņa ģimenē Babītē un tur arī apmeklēja bērnudārzu. Abas vecākās māsas palika Neretā pie mirušās mātes vecākiem (turpmāk tekstā — vectēvs un vecāmāte). Drīz nomira arī vectēvs, un vecāmāte nespēja rūpēties par abām meitenēm, tāpēc arī vidējā māsa nonāca aizbildņa ģimenē, kur dzīvoja līdz 18 gadu vecumam. Šobrīd aizbildņa ģimenē dzīvo tikai jaunākā māsa — piecpadsmitgadīgā Zane.
Kur palikusi nauda?
Vēstules autore atklāj: “Kaut arī potenciālais aizbildnis tiesas sēdē nespēja atbildēt pat uz tik elementāriem tiesneses jautājumiem kā “Kad bērni dzimuši? un “Cik veci ir šobrīd?”, es un mans jaunākais brālis, respektējot meiteņu vectēva vēlēšanos un sāpes par nesen mirušās meitas nāvi, nesākām publiski apšaubīt šāda aizbildņa izvēles pareizību. Tiesas sēdē, lai aizsargātu nepilngadīgo bāreņu tiesības, kā mantojumu apstiprināja viņu mirušā tēva nekustamo īpašumu. Mantojumā ietilpa dzīvojamā māja, saimniecības ēka, jaunbūves pamati, kā arī būvmateriāli. Neraugoties uz to, ka īpašums juridiski mājasgrāmatā nostiprināts uz meiteņu mirušā tēva vārda, tas neizprotamā veidā apvienots ar meiteņu vectēva privātīpašumu. Savukārt tā mantiniece (pēc vectēva nāves īpašumu mantoja vecāmāte) visu īpašumu ir pārdevusi. Svarīgi, ka vecāmāte ir jau tik veca un nevarīga, ka viņu ļoti viegli var ietekmēt, un ka vedējs pie notāra nav bijis neviens cits kā meiteņu aizbildnis. Kad jaunākais brālis Neretas pagasta padomē interesējās, kas īsti noticis, viņam atbildēja, ka pagasta padomes dokumentos nemaz neatklājoties, ka viņa mirušajam brālim bijusi māja. Bet mums ir šīs ēkas mājasgrāmata! Tomēr ar to dīvainības vēl nebeidzas: kaut kādā veidā vecākajai māsai Ingai, kura pirmā kļuva pilngadīga, bija izdevies iegūt savā īpašumā arī mirušās mātes dzīvokli Neretā. Dzīvoklis tagad jau pārdots — tieši tāpat kā triju māsu mirušo vecāku visa jaunsaimniecības tehnika un būvmateriāli. Kur palikusi nauda? Abas jaunākās māsas šo naudu nav pat redzējušas…”
Kā svešs cilvēks
Pagājis jau 11 gadu, kopš meitenes zaudēja abus vecākus. Jaunākā māsa Zane dzīvo aizbildņa ģimenē Babītē. Vidējā māsa Līga Rīgā studē arhitektūru un mitinās Annas kundzes apmaksātā mazītiņā vienistabas dzīvoklītī Rīgā. Vecākajai māsai Ingai ir sava ģimene — vīrs un meitiņa. Viņi dzīvo Neretā, vecāsmātes mājā. Tā kā vecās kundzes veselība ir pasliktinājusies un dienas viņa lielākoties pavada gultā, Inga ikdienā viņu apkopj. Līga atzīst, ka tikai pēdējo divu gadu laikā, kopš aizgājusi no aizbildņa ģimenes, viņa sazinās ar tēva māsu — Annas kundzi. Savukārt Inga apgalvo, ka pēdējo piecu gadu laikā viņas nav pat sazvanījušās, arī iepriekš nekādu palīdzību vai interesi par meitenēm tēva māsa nav izrādījusi. “Viņa mums ir pilnīgi svešs cilvēks, lai gan ir tante, tēva māsa. Kāpēc nepalīdzēja mums agrāk, kad bijām mazas? Neatceros nevienu dāvanu, nevienu apģērba gabalu, ko viņa būtu nopirkusi, kad mums tas bija vajadzīgs. Tagad pati par sevi varu parūpēties, un, domāju, tāpat to var izdarīt arī Līga. Tantei nav jāaizstāv viņas intereses. Kādēļ pēc vienpadsmit gadiem tantei pēkšņi sāk rūpēt mūsu dzīve? Vai vienīgais iemesls ir tas, ka tikai tagad esam pārdevuši mantojumu un viņai ir personiskas intereses? Domāju, ka visi esam apmierināti, jo nauda par pārdoto īpašumu mums ir vienlīdzīgi sadalīta. Uzskatu, ka, pārdodot mātes dzīvokli, nevienam neesmu nodarījusi pāri, kur nu vēl tantei,” stāsta vecākā māsa Inga.
Neapsveic pat svētkos
Neretas pagasta padomes darbiniece Anna Ērgle, kura tolaik darbojās arī pagasttiesā, apstiprināja, ka pirms vienpadsmit gadiem, kad meitenes palika bez vecākiem, mirušā tēva radi par viņu turpmāko likteni neizrādīja nekādu interesi. Telefonsarunā “Staburagam” tāpat apgalvoja arī aizbildņa sieva, proti, meiteņu mirušās mātes māsa. Kopš abas jaunākās meitenes dzīvoja viņu ģimenē, no mirušā tēva radiniekiem viņas neesot saņēmušas pat apsveikuma kartītes svētkos, nemaz nerunājot par dāvanām vai jebkādu finansiālu atbalstu. Kaut arī tiesa par meiteņu aizbildni apstiprināja vienu konkrētu cilvēku, tas taču nenozīmē, ka tuvākajiem radiniekiem visus šos gadus bija aizliegts apciemot vai interesēties par meiteņu dzīvi.
Šobrīd abas vecākās māsas nesaprotas. Annas kundzes vēstulē lasāmi pārmetumi, ka vidējā māsa ir “apdalīta” un nav saņēmusi savu mantojuma daļu, kas viņai pienācās, pārdodot tēva īpašumu. Tāpat vēstulē apgalvots, ka vecāsmātes māja Neretā jau pieder vecākajai māsai un ka viņa no pagasta padomes saņem atalgojumu par nevarīgās vecāsmātes kopšanu. Patiesībā māja joprojām ir vecāsmātes īpašums, arī no pagasta padomes Inga nesaņem nevienu latu.
4000 latu noslēpums
Annas kundze vēstuli rakstījusi apgalvojuma formā, lai gan patiesībā personīgi nav runājusi ne ar vienu Neretas pagasta padomes darbinieku. Aizstāvot un it kā rūpējoties par vidējās māsas Līgas tiesībām, sieviete piemirsusi kādu “nieku”: ka visus šos gadus triju mirušā brāļa meitu liktenis viņai bija vienaldzīgs. Līgai tagad ir 21 gads, viņa ir pilngadīga un pati spēj pieņemt patstāvīgus lēmumus.
“Staburags” noskaidroja, kāpēc šī vēstule rakstīta. Annas kundze uzzināja par šīgada janvārī pārdoto mirušā brāļa īpašumu. Tā kā brālim bija trīs meitas, nauda bija jādala trijās līdzīgās daļās. Tikai viņai vien zināmu iemeslu dēļ vidējā māsa Līga par savu saņemto mantojuma daļu — 4000 latu — tantei nebija pateikusi. Kāpēc meitene to nebija izstāstījusi? Iespējams, ar tanti būtu jādalās.
Katram sava patiesība
Kādā Korāna fragmentā rakstīts: “Ir mana patiesība, tava patiesība un patiesība.” Nav “Staburaga” pienākums izpētīt ģimenes mantojuma lietas, to, kuram ir zemesgrāmata, kuram mājasgrāmata, kurš ir mantinieks un kurš nav dabūjis neko. Lai visu noskaidrotu, jāvēršas tiesā. Tas gan ir skaidrs — naudas dēļ tuvi cilvēki, radinieki joprojām gatavi nomelnot viens otru un sabojāt savstarpējās attiecības. Strīdi un pārmetumi šajā ģimenē turpinās, vidējā māsa Līga, atbraucot apciemot vecomāti, viņas mājā nedrīkst pārnakšņot, jo vecākā māsa to ir aizliegusi. Asas vārdu pārmaiņas — tāds ir abu māsu sazināšanās veids. Cerams, pienāks brīdis, kad abas attapsies un sapratīs, ka naidam māsu starpā nav vietas un nekāda manta vai nauda nav tā vērta, lai tuvākie cilvēki kļūtu ienaidnieki.
