— Vai jūsu ģimene ir cietusi represijās?
Anita
Sērenē
— Nē. Un man šķiet, ka pietiek liet asaras, ir jādzīvo tālāk. Svarīga ir tagadne un nākotne, nevis pagātne.
Līga Matule
Aizkrauklē
— Manā ģimenē uz Sibīriju izsūtīja vectēvu, viņš atgriezās un vēl tagad dzīvo laukos Pļaviņu pusē. Arī mana vīra ģimenē piedzīvoja deportāciju, izsūtīja visu saimi, vīratēvam bija tikai pāris mēnešu. Viņu ģimene bija viena no laimīgajām, kura atgriezās Latvijā bez zaudējumiem. Manuprāt, piemiņas diena ir vajadzīga, lai gan dažkārt tas jau šķiet apnicīgi, ka mums ir tik daudz sēru dienu. Tomēr vēsturi nedrīkst aizmirst.
Jānis
Koknesē
— Daļa ģimenes palika tur, un Sibīrijā joprojām dzīvo mani radi. Dažreiz sazvanāmies, latviski jau viņi vairs nerunā.
Marija Krasiļņikova
no Skrīveriem
— Mana ģimene necieta, vecāki bija kalpu kārtas ļaudis, bet to laiku labi atminos. Toreiz dzīvojām Jēkabpils pusē, Lonē, skolā gāju Ritē. Izsūtīšanas dienā klasē ienāca bruņoti vīri un aizveda vienu meiteni, tas mums pārējiem bija briesmīgs pārdzīvojums. Vēl stāstīja, ka skolas puikas esot nosargājuši skolotāju, kuram arī bija jādodas uz Sibīriju. Tajos kara un juku laikos cieta gan krievi, gan latvieši.
Pēteris
Vietalvā
— Mani izsūtīja kopā ar vecākiem, biju tikai piecus gadus vecs. No Sibīrijas atmiņā palicis nemitīgais izsalkums, un vēl atceros, ka man vienmēr bija auksti. Nekad neaizmirsīšu pirmo reizi, kad, atgriezies Latvijā no izsūtījuma, ēdu rupjmaizi, ko bija izcepuši radi. Nekad nekas tā vairs nav garšojis.
