— Kā iedomājaties dzīvi bez mobilā tālruņa?
Ilona
Mazzalvē
— Tā būtu pilnīgi paralizēta. Reizēm, kad izlādējusies mobilā tālruņa baterija un nevaru sazvanīties vien pāris stundu, jau pārņem panika. Pirmo mobilo tālruni iegādājos pirms trīspadsmit gadiem, un tagad tas jau kļuvis par obligātu manas dzīves sastāvdaļu. Man tālrunis pilda tikai sazināšānās funkciju.
Pēteris Krūmiņš
no Aizkraukles
— Droši vien nekas daudz manā dzīvē nemainītos. Pirmo mobilo tālruni pirms pāris gadiem uzdāvināja bērni, lai viņi varētu ērtāk ar mani sazināties. Manuprāt, līdz ar mobilo tālruņu parādīšanos cilvēki kļuvuši nenoteiktāki, svārstīgāki un bezatbildīgāki.
Zane
Skrīveros
— Bez mobilā tālruņa savu ikdienu vairs nespēju iedomāties, taču nebūtu arī tā, ka mana dzīve apstātos. Cilvēks pielāgojas apstākļiem un pierod pie visa. Tieši tāpat esam pieraduši pie mobilajiem tālruņiem, un, ja vajadzētu, iemācītos atkal dzīvot bez tiem.
Jūlija
no Jaunjelgavas
— Nevaru iedomāties! Mobilais tālrunis ir visa mana dzīve — tas nav tikai sazināšanās līdzeklis. Mobilajā tālrunī klausos mūziku, ielūkojos sociālajos tīklos, lietoju e–pastu. Tas ir ātrāk, ērtāk, vienmēr ir līdzi un aizņem maz vietas.
Rihards
Pļaviņās
— Nemaz negribu iedomāties! Mans darbs saistīts ar darījumu kārtošanu, daudz ceļoju, ikdienā pārvietojos no pilsētas uz pilsētu, un mobilais tālrunis jau daudzus gadus ir mans uzticamākais palīgs un darba instruments.
