— Ko jums nozīmē dzeja?
Laimrota Buzule
no Aizkraukles
— Dzeja mani neaizrauj, un arī skolas laikā, jaunībā to nelasīju. Patīk kriminālromāni. Esmu gan dzimusi Raiņa dzimtajā pusē, netālu no Tadenavas — Rubeņos. Raiņa darbus esmu lasījusi, bet aizraut mani tie nespēj. Vienīgi “Staburagā” izlasu visu no pirmās līdz pēdējai lapai, tajā skaitā arī dzeju.
Marta Bremze,
koknesiete
— Labu dzeju, tādu, kuru gribas lasīt vēl un vēl, vienmēr esmu cienījusi. Agrāk, kad strādāju, bieži pirku dzejoļu grāmatas, bet tagad, pensijā esot, retāk.
Ilgonis
Skrīveros
— Dzejas dienu pasākumus šogad neapmeklēšu, nav laika, jāstrādā. Dzeju lasu diezgan reti, ja ir noskaņojums. Man patīk Liānas Langes dzeja, manuprāt, viņa ir viena no talantīgākajām mūsdienu dzejniecēm.
Daina Ceple
Jaunjelgavā
— Dzeja man bijusi tuva gan bēdās, gan priekos. Patīk Aleksandra Čaka un Ojāra Vācieša rindas. Dzejoļi ir kā īsi, bet spēcīgi stāsti, kuri uzkurina iztēli, atkailina sirdi.
Aija Rošāne
Pļaviņās
— Dzeju lasu, bet uz Dzejas dienu pasākumiem nekad neesmu gājusi. Man patīk klasiķi — Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Aleksandrs Čaks, Ārija Elksne. Šķiet, 21. gadsimtā dzeja vairs nav tik iecienīta. Mums, latviešiem, gan tā vienmēr ir bijusi svarīga.
Ivars Grīnbergs
no Neretas
— Dzeju nesaprotu. Man vajag skaidri un konkrēti, nevis “caur puķēm”. Droši vien ir cilvēki, kuriem šāda literatūra nepieciešama, bet man tuvāks kas nopietnāks.
