— Vai apmeklēsiet izsūtīto piemiņas pasākumu?
Marija Iesalniece
Koknesē
— Vēl nezinu, jo dzīvoju tālu no Kokneses centra — apmēram piecus kilometrus. Mūsu ģimenē neviens nav bijis izsūtīts.
Vija
Aizkrauklē
— Parasti neesmu apmeklējusi, jo mūsu rados, par laimi, nav bijis neviena izsūtītā. Tomēr vienmēr izlasu, kas par bargo laiku rakstīts presē un kādi piemiņas brīži kur notiks.
Aija Zariņa
Koknesē
— Jā, noteikti, lai gan manos rados nav neviena izsūtītā. Kādreiz bērnībā mātes stāstītajam par deportācijām un tautas ienaidniekiem nenoticēju, domāju, vai tā var būt. Tikai vēlāk apzinājos, cik liels posts nodarīts mūsu tautai. Mana kaimiņiene ir bijusi Sibīrijā, iešu kopā ar viņu.
Imants
Jaunjelgavā
— Vai tad Jaunjelgavā notiks kāds piemiņas brīdis? Man par to nav informācijas. Šķiet, ka mūsu pilsētā nav arī tādas piemiņas vietas.
Zita Dzelzkalēja
no Skrīveriem
— Vēl nezinu, jo tieši tajā dienā plānots izbraukums. 25. martu vienmēr atceros, jo, kad mācījos 6. klasē, tieši no skolas sola uz Sibīriju aizveda manu klasesbiedreni. Tas bija ļoti sāpīgs pārdzīvojums mums visiem.
Ārija Zagara —
Zagurska
Neretā
— Noteikti iešu, jo pati esmu represētā — izveda visu mūsu ģimeni: māti, tēvu, bērnus. Man toreiz bija tikai seši gadi, bet māsiņām dvīnītēm — deviņi mēneši. To nakti ļoti labi atceros, bija sniegs, rēja suņi, un mūs zirga pajūgā aizveda uz dzelzceļa staciju.
Vitālijs
Aizkrauklē
— Nē, nekur neiešu un nebraukšu, jo mūsu dzimtā nav izsūtīto.
