— Ar kādām izjūtām pieminat 25. martu?
— Ar kādām izjūtām pieminat 25. martu?
Lija Mahliņeca Vietalvā:
— Arī manas ģimenes locekļi daudz cieta komunistiskā režīma represijās un bija izsūtīti. Par tā laika notikumiem runājam arī šodien un piedalāmies atceres pasākumos, bet ne katru gadu. Mums marta beigas saistītas ar kādu priecīgāku notikumu, jo tad meitai ir dzimšanas diena.
Māris Kalējs Jaunjelgavā:
— Tā ir diena, kad pazemoja latviešu tautu. Izsūtījumu pārcieta manas sievas ģimene, tāpēc piedalāmies Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas pasākumos. Tas, vai šī diena “nebālēs” tautas atmiņā, ir atkarīgs no tā, kā savu vēsturi mācīsim jaunajai paaudzei.
Larisa Zalvē:
— Manai ģimenei laimējās, un ar šiem traģiskajiem vēstures notikumiem nevienam nav bijis saistības. Tikai no lasītā un televīzijā redzētā varu spriest, ko šie cilvēki izsūtījumā pārdzīvoja. Viņiem šī diena ir ļoti nozīmīga, jo vieno kopīgas atmiņas.
Sarmīte Bebros:
— Lai arī no manas ģimenes vairāki cilvēki reiz bija izsūtīti, šo un citas komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas īpaši neatzīmējam. Tomēr tā laika notikumi nav aizmirsti, par tiem nereti runājam radu jubilejās, it īpaši tad, kad kopā sanāk vecākā paaudze.
