— Ko šogad darāt ar lielo ābolu ražu?
— Ko šogad darāt ar lielo ābolu ražu?
Dzidra Odiņa no Aizkraukles pagasta:
— Mums ir vecs ābeļdārzs, ābeles lielas, baltās dzidrās vien četras. Kamēr ābols nokrīt zemē, jau sašķīdis. Ko ar tiem darām? Ēdam paši, cienājam kaimiņus, dodam lopiem. Mums ir sešas kazas — trīs kazu mātes un trīs jaunuļi. Vīrs jau saka, ka jāliek sludinājums “Staburagā” un kāda jāpārdod. Barojam viņas ar īstu rudens rosolu, kurā ir āboli, runkuļi, burkāni, maizes gabaliņi, graudi. Kazām garšo!
Inga Aizkrauklē:
— Ābolu mums šogad daudz, pilnas visas piecas ābeles. Paši izlietot nespējam, kaut arī spiežam sulu, gatavojam kompotu un kopā ar brūklenēm vārām ievārījumā. Rudens un ziemas šķirnes arī kaltēsim. Mūsu paziņam darbavietā ir lieli ventilatori, un tur sagrieztie āboli ātri izžūst.
Daina Jansone no Bebriem:
— Pietiek pašiem un kaimiņiem.Vienmēr meklējam iespēju, kur pārdot. Vienu gadu ābolus uzpirka Madonā, bet šogad vēl nav bijis sludinājumu par ābolu iepirkšanu. Ja būs, noteikti vedīsim. Dodam arī lopiem. Ja arī viņiem apnīk, aizvedam uz mežu dzīvniekiem. Domāju, viņiem noteikti garšo šāds cienasts.
Pēteris Pļaviņās:
— Pie mūsu mājas ir tikai divas ābeles — viena vasaras, otra ziemas šķirnes. Tā ka par daudz ābolu nav. Ne no viena koka augļi vēl nav ēdami, parasti tie der tikai glabāšanai ziemai, bet mums nav laba pagraba. Tāpēc ābolus saglabājam tikai līdz salam vai istabā, kamēr nesāk vīst.
