Kā būtu jāsvin valsts jubileja?
— Kā būtu jāsvin valsts jubileja?
Malda Ūsiņa, Skrīveros:
— Vai! Es jau esmu kļuvusi mazaktīva, nav izdomas. Agrāk gan bērniem skolā visu ko organizēju. Dzīvē tā sagadījies, ka nekāda brīvās Latvijas jubileju svinēšana nav iznākusi — skolā gāju pie vāciešiem, tad kolhozu laiks, bet nu jau piecpadsmit gadu esmu pensijā. Tomēr mierā nosēdēt nevaru, kaut deju kolektīvam klavieres piespēlēju. Gludinu blūzi, rīt koncerts. Man svētkos patīk salūts, bet liela nauda izkūp gaisā. Tā kā kauns uguņot, kad tauta slīgst nabadzībā.
Iveta, Aizkrauklē:
— Man patīk tā, kā ir — ar parādi, salūtu, skaistu koncertu Rīgā. Neko jaunu nevaru izdomāt. Mēs bērnudārzā svētkus svinam visu nedēļu, katrā grupiņā kāds pasākums. Kādreiz arī Aizkrauklē bija zemessargu parāde, gribētos, lai šo tradīciju atjauno.
Āris Ramats, Klintainē:
— Mūsu ģimene valsts svētkos vienmēr televīzijā noskatās parādi. Šogad gan diezin vai izdosies, jo aparāts slikti uztver televīzijas programmas. Noteikti jābūt arī salūtam. Gan jau šur tur uguņos arī individuālie salūti. Kā Jaungadā. Svētkos iederas arī apbalvojumi, tomēr tā jau ir pārāk pierasta lieta. Ja organizē ar pozitīvām emocijām, labs ir viss, kas notiek, bet, ja kāds mēģinās “urķēties”, skaudības vadīts, nekad nekas jauks neiznāks.
