— Vai atceraties, ko darījāt augusta puča dienās?
— Vai atceraties, ko darījāt augusta puča dienās?
Mārtiņš Lievītis, jaunjelgavietis:
— Ļoti labi atceros! Toreiz strādāju sanatorijā “Ķemeri”, kur bija apmetušies daudzi slimnieki arī no Krievijas. Viņi uztraucās un dzīvoja mums līdzi gan par notikumiem Latvijā, gan Krievijā. Netālu, Kauguros, bija policijas skola, un tur iebruka omonieši, visus iztrenkāja. Tās bija satraukuma pilnas dienas, kuras manas paaudzes ļaudis nekad neaizmirsīs.
Rita L., Aizkrauklē:
— Tās bija vienas no visbriesmīgākajām dienām manā mūžā. Mana ģimene to visu ļoti pārdzīvoja. Naktī, kad televīzijā un radio skanēja tikai Veltas Puriņas un Aivara Berķa balss, klausījos viņu ziņojumus, kas notiek Rīgā. Kad radio telpās iebruka omonieši un darbinieki atskaņoja “Dievs, svētī Latviju!”, skaidri varēja dzirdēt šāvienus un iebrucēju soļus. Himna aprāvās. Raudāju, jo domāju, ka šo melodiju vairs nekad nedzirdēšu. Jutos ļoti neaizsargāta un pat domāju, ka sāksies jaunas deportācijas.
Vizma M., aiviekstiete:
— Es toreiz mājās audzināju mazo dēliņu, bet vīrs strādāja paju sabiedrībā “Pļaviņas”. Paši nekur nebraucām, tikai visam notiekošajam dzīvojām līdzi un nevienu mirkli neticējām, ka omonieši un rubikieši atkal sagrābs varu. Mūsu pusē tas laiks bija samērā mierīgs, bet ik gadu notikušo tomēr atceramies.
