Saruna par krāsām
Vectēvs pagalmā sēdēja uz soliņa, un mazdēls dīdījās viņam apkārt.
Pēkšņi mazdēls jautāja:
“Vecotēv, kāpēc varavīksnē ir tik daudz krāsu?”
“Dēliņ,” atteica vectēvs, “daba ir liela māksliniece. Visas krāsas kopā varavīksnē tā mums parāda pa retam. Bet katru krāsu atsevišķi redzam visur ap sevi. Vai tu krāsas pazīsti?”
“Pazīstu.”
“Nu, piemēram. Kādā krāsā brālītim ir ģīmis, kad tu viņu nosauc par ēzeli?”
“Sarkans.”
“Pareizi. Un kādā krāsā ir tēvs otrā rītā pēc viesībām?”
“Dzeltens.”
“Nu re. Acīgs esi. Bet kāds staigāja kaimiņš, kad mēs nopirkām džipu?”
“To gan es nezinu.”
“Zaļš no skaudības, dēliņ!”
“Ā.”
“Bet Mārčonkulis, kad viņš aizgāja meitās uz pilsētu? Kāds viņš atnāca?”
“Ar zilu aci.”
“Malacis. Tu esi vērīgs.”
“Bet tev, vecotēv, ir lillā deguns!”
“Nezaimo, dēliņ. Es esmu patriots. Mans deguns ir karoga krāsā!”
Guntis Gailītis
Kādai gaišmatainai sievietei piedzimst dēls. Viņa zvana vīram un saka, ka tikai pēc trim dienām viņš varēs redzēt mantinieku. Degdams nepacietībā, viņš sagaida noteikto dienu. Milzīgs ir viņa pārsteigums, redzot melnīgsnēju puiku. Sākas pārmetumi neuzticībā un šķiršanās draudi. “Tas tāpēc, ka man nebija piena, bet bērnu baroja nēģeriete.” Noticējis sievas vārdiem, vīrs tos atkārto savai mātei. “Kad tu piedzimi, man arī nebija piena, tāpēc tevi baroju ar govs pienu, bet nedomāju, ka izaugsi tāds teļš,” secina māte. ◆
