Mazdēls: “Vecotēv, skat, kas par mašīnu žurnālā!”
Vectēvs: ““Hummer”.”
Mazdēls: “Nevis “Hummer”, bet “Hammer”!”
Vectēvs: “Dēliņ, burtus es pazīstu!”
Mazdēls: “Re, te mazāks, bet arī brašs!”
Vectēvs: ““Duster”.”
Mazdēls: “Nevis “Duster”, bet “Daster”!”
Vectēvs: “Tu man nestāsti, dēliņ! Vai domā, es lasīt nemāku?”
Mazdēls: “Un te skaistulis!”
Vectēvs: ““Jeep”. Vienkārši — Jēpis!”
Mazdēls: “Nu, vecotēv! Viens no mums ir Jēpis…”
***
Mazdēls: “Vecotēv, mūsu skolu likvidēja un tajā ierīkoja pansionātu. Tagad tas saucas “Sociālās aprūpes centrs”.”
Vectēvs: “Sauc nu, kā gribi, dēliņ, nabagmāja kā bija, tā palika. Tā bija cara laikā, tā Ulmaņlaikā un tā ir arī šajā laikā.”
***
Mazdēls: “Vecotēv, vai simts gudro galvu no pārpūles tā sapampušas, ka Saeimai jāpievieno atkal viens daudzstāvu ēkas korpuss?”
Vectēvs: “Redzi, dēliņ, kad organisms pūst, tas izplešas un receklī savairojas milzums kāpuru, kam nepieciešamas telpas.”
Mazdēls: “Bet māja maksā miljonus!”
Vectēvs: “Sīkums, dēliņ! Uzliks nodokli tavam šūpuļzirgam, un tēvs samaksās pīkstēdams.”
***
Mazdēls: “Vecotēv, es izņēmu tavu čipu un ieliku to jaunajā aparātā.”
Vectēvs: “Dēliņ, Čips joprojām guļ pie manām kājām zem galda!”
Guntis Gailītis
Mums patīk teikt, ka mēs nositam laiku, bet patiesībā viss ir tieši otrādi.
