Kungi, man jums jāatzīstas…
Reiz vecs vīrs, guļot uz nāves gultas, tik ļoti gribēja visu savu naudu paņemt līdzi kapā, ka pieaicināja savu mācītāju, dakteri, advokātu un teica:
— Es katram no jums iedošu aploksni ar 30 000 eiro, un bēru dienā ielieciet tās aploksnes manā zārkā.
Bēru dienā visi trīs, kā solīts, ielika aploksnes zārkā, bet vēlāk, vēlot nelaiķim vieglas smiltis, mācītājs neizturēja savas sirdsapziņas urdas:
— Ziniet, kungi, man jums jāatzīstas… Manai draudzei vajadzēja jaunus tērpus, un es zārkā ieliku tikai 20 000…
Brīdi klusējis, ierunājas arī dakteris:
— Jāsaka, ka arī man nav gluži tīra sirdsapziņa… Manai slimnīcai tik ļoti vajadzēja jaunu automašīnu, ka ieliku tajā aploksnē tikai 10 000…
Arī advokāts ar viltīgu smīnu sejā piebilda savu sakāmo:
— Ak, jūs bezgoži! Es gan izrakstīju un ieliku zārkā aploksni ar čeku par visiem 30 000 eiro! ◆
Avotiņ, viens no mums laikam nojūdzies!
Matemātikas skolotājs, ieskatoties kāda skolnieka burtnīcā, dziļi pārsteigts par pārgudrajiem secinājumiem, saka:
— Avotiņ, viens no mums laikam nojūdzies!
Nākamajā dienā Avotiņš skolotājam uz galda noliek aploksni.
— Kas tas ir?
— Skolas ārsta zīme, ka esmu normāls. ◆
