Vienā dienā nomirst autobusa vadītājs un mācītājs. Abi stāv pie paradīzes vārtiem, Dievs lemj, kurš tiks paradīzē, kurš ellē.
Vienā dienā nomirst autobusa vadītājs un mācītājs. Abi stāv pie paradīzes vārtiem, Dievs lemj, kurš tiks paradīzē, kurš ellē. Galu galā autobusa vadītājs tiek paradīzē, bet mācītājs dodas uz elli. Mācītājam tas, protams, nepatīk, un viņš dodas pie Dieva noskaidrot, kāpēc tāda netaisnība.
Mācītājs:
— Dievs, mans Kungs, es visu dzīvi tev esmu kalpojis, ticējis un vienmēr cienījis. Esmu vadījis dievkalpojumus un skaitījis lūgšanas. Par ko mani sūta uz elli, bet to alkoholiķi tu ielaidi paradīzē?
Dievs:
— Tu saki, ka man kalpoji? Kad tu lasīji lūgšanas, visi tavā baznīcā gulēja, bet, kad šis vīrs vadīja autobusu, visi pasažieri salonā skaitīja lūgšanas!
***
Naktī pie ugunskura sēž indiānis un kovbojs.
Pēkšņi indiānis pieceļas un aiziet uz krūmiem. No krūmiem dzirdama sitiena skaņa, pēc tam atskan laso svilpiens, vēl viena sitiena skaņa, lidojoša tomahauka radīts troksnis. Pēc brītiņa indiānis iznāk no krūmiem un klusējot apsēžas pie ugunskura.
Pēc kāda laika pieceļas kovbojs un dodas uz to pašu krūmu pusi. No krūmiem atskan sitiena skaņa, šāviens, vēl viens sitiens, atkal šāviens. Kovbojs iznāk no krūmiem un apsēžas savā vietā pie ugunskura.
Indiānis jautā:
— Nu ko, mans bālādainais brāli, tu arī uz grābekļa uzkāpi?
