Sarunājas divi vasarnīcas īpašnieki: — Es izaudzēju tādu ābolu: kad noliku uz taburetes, tā salūza! Otrs saka: — Bet es izaudzēju tādu ābolu: noliku uz galda — tas pārlūza uz pusēm… Sarunā iesaistās trešais: — Sīkumi vien!
Sarunājas divi vasarnīcas īpašnieki:
— Es izaudzēju tādu ābolu: kad noliku uz taburetes, tā salūza!
Otrs saka:
— Bet es izaudzēju tādu ābolu: noliku uz galda — tas pārlūza uz pusēm…
Sarunā iesaistās trešais:
— Sīkumi vien! Man izauga tāds ābols: ieliku ratos…
Pārējie divi ņirdzīgi:
— Vai tad rati salūza?
— Nē! Bet no ābola izlīda tārps un apēda zirgu!…
***
Satiekas trīs mednieki un apspriež savu suņu dotības un meistarību.
Pirmais:
— Aizgāju medībās, paņēmu bisi, bet patronas — aizmirsu. Devu sunim bisi paostīt, un viņš man atnesa patronas.
Otrais:
— Aizgāju medībās. Patronas paņēmu, bet bisi aizmirsu. Ļāvu sunim apostīt patronas — viņš atnesa manu bisi!
Trešais:
— Bet es kādā reizē kopā ar sievu devos peldēties. Viņa aizmirsusi peldkostīmu. Liku sunim apostīt sievu, un viņš… atvilka kaimiņu!
***
Daudzsološs rakstnieks apņēmis par sievu jaunu, slaidu garkāji no pilsētas, kura radošo pacēlumu meklē lauku idillē. Tomēr drīz vien mūžīgie makaroni pusdienās un vakariņās vīram apnīk, un viņš “caur puķēm” liek to sievai manīt.
— Nu, vai zini! — sieva rakstniekam saka. — Ja tu neēdīsi to, ko es tev gatavoju, es nelasīšu to, ko tu tur sašvīkā uz papīra!
