Kad man kāds pa tālruni jautā: “Ko dari?”, atbildu skaidri un gaiši: “Gurķojos!” Nesaprotu, kāpēc šim vārdam piešķirta tāda nievājoša un nicinoša nozīme, piemēram, laiskoties, slinkot. Bet mana dzīve vārda tiešā nozīmē rit gurķu ielenkumā, lai nu kad esmu bijusi tik čakla kā tagad. Bet sākās jau viss pavisam nevainīgi. Radiniece pajautāja, vai man nevajag gurķus. Neko ļaunu nenojauzdama, teicu — ved tik šurp, ziemā kraukšķīgs gurķītis būs īsti reizē. Bet vai tad es varēju paredzēt, ka viņai to gurķu ir vesela plantācija? Un viņa tik katru dienu man atved pa pāris spaiņiem. Domāju, neiešu jau lepnību zaudēt, lai tik ved. Kaut kad taču tam visam jābeidzas! Tagad, kā no darba atnāku mājā, tā sāku operāciju “Gurķi”. Un tā līdz pustrijiem naktī. Indriķis jau burkšķ, ka es ar tiem gurķiem kā bērniem apejos — ietinu vissiltākajās un jaunākajās segās. Tik un tā nākamajā dienā puse duļķaini. Tad taisu burku vaļā un vedu kolēģiem. Lai negrauž viens otru, labāk lai ēd gurķus! Diemžēl to gurķu kvantumu nespēju tik ātri pārstrādāt, tāpēc mana māja tagad ir kā gurķu rūpnīca — visi katli un bļodas ar gurķiem. Un brīžiem man pašai zaļš gar acīm. Es pat viendien Indriķi nosaucu par gurķīti, tik tālu jau esmu novesta. Lieki piebilst, ko es naktī sapņos redzu — gurķus.
Viendien bija skaists sapnis — es it kā marinēju pēdējo porciju gurķu un pati esmu tik priecīga, tik priecīga. Bet, kad pamodos, saplaku kā veca beka — virtuvē mani gaidīja 10 trauku ar gurķiem, turklāt vēl piezvanīja radiniece un omulīgā balsī paziņoja, ka man vēl nolasījusi 18 kg gurķu. Nu gatavā čūska! Es pēdējiem spēkiem tik izdvesu: “Ved tik šurp!”
Izabella
