Jaunjelgavas kultūras namā notika mūziķa un dzejnieka Guntara Rača dzejas grāmatas “365” pirmās daļas prezentācija. Te skanēja dzeja, mūzika, bet jaunjelgavieši autoru sagaidīja ar īpašu pārsteigumu — meiteni no grāmatas vāka.
Katru dienu — pa dzejolim
Nesen izdotās Guntara Rača dzejas grāmatas “365” pirmajā daļā ir dzejoļi, kuri tapuši no 1. janvāra līdz 2. jūlijam. Katru dienu top viens divus pantus garš dzejolis — šāds bija solījums, kuru autors izpildījis un turpina īstenot šogad. Nākamā gada sākumā iznāks dzejoļu grāmatas otrā daļa. Tātad kopā būs 365 dzejoļi — tik, cik gadā dienu. Jaunjelgavā Guntars Račs atzina, ka apņemšanos katru dienu uzrakstīt vienu dzejoli un publicēt to savā “Facebook” lapā reizēm izpildīt neesot tik vienkārši, jo diena aizņemta darbā, un reizēm dzejolis topot neilgi pirms pusnakts.
Guntars Račs ir pazīstams daudzu dziesmu tekstu autors. Tikšanās reizē Jaunjelgavā viņš atzina, ka viņa dzejojumu pasaulē ir ļoti daudz, taču dziesmu un dzejoļu rakstīšana atšķiras. Rakstot dziesmu kādam konkrētam izpildītājam vai sadarbojoties ar komponistu, jādomā, kā to izdziedās un tamlīdzīgas nianses, taču, rakstot dzeju, nevienam nav jāatskaitās.
Risks attaisnojas
Guntars Račs atklāja: pirms nolēmis dzejoļus apkopot grāmatā, devies uz kādu izdevniecību un jautājis: vai dzejas grāmatas vispār pērk un dzeju lasa? Atbilde bijusi: “Nu ko jūs, nepērk! Vienīgi tad, kad kāds dzejnieks aiziet mūžībā, viņa grāmatas gūst ievērību. Piemēram, kad nomira Imants Ziedonis, viņa dzeju pirka…” Guntars Račs nosmej: tas mani galīgi neiedvesmoja, tomēr izlēmu riskēt!
Nu viņa dzejoļu grāmata jau sesto nedēļu ir grāmatnīcu pārdotāko grāmatu topa augšgalā. “Man šķiet, ka tajā ir tik vienkārši dzejoļi!” atzīst autors. “Turklāt man grāmatnīcās atklāja: cilvēki paņemot grāmatu, pašķirstot un jautājot: kad būs otrā daļa? Izrādās, visi meklē savu dzimšanas datumu!”
Jaunjelgavā katram, kurš nosauca savu dzimšanas dienu, autors veltīja atbilstošas dienas dzejoli no jaunās grāmatas. Pārsteidzoši, cik ļoti tie atbilda katram uzrunātajam!
“Tu esi ļoti
skaista!”
Tikšanās noritēja ļoti jaukā un sirsnīgā gaisotnē, kuru ar mūziku papildināja Katrīna Bindere, Uģis Tirzītis un Andris Alviķis. Ar populārajiem mūziķiem kopā uzstājās arī Jaunjelgavas talanti — Linda Korbute, Una Arbidāne un popgrupa “Fridrihštate”. Populārie mūziķi bilda: mums te nav ko darīt, jums pašiem ir tādi talanti!
Jaunjelgavas pilsētas bibliotēkas darbinieces, kuras rīkoja šo pasākumu, mūziķim un dzejniekam Guntaram Račam bija sarūpējušas vēl kādu pārsteigumu — viņu Jaunjelgavā sagaidīja meitene no jaunās grāmatas vāka. Dzejoļu grāmatu rotā baltā tērpta meitene ar salmu cepuri galvā un čemodānu pie rokas, un tieši tādā tēlā iejutās Jaunjelgavas vidusskolas 9. klases audzēkne Linda Korbute. Guntars Račs meitenei atzina: “Pirmo reizi redzu tavu seju, un tu esi ļoti skaista!”
Pasākums bija gaišs un sirsnības caurstrāvots, pusotra stunda aizritēja kā viens mirklis. Vēlāk cilvēki vēlējās saņemt autora autogrāfu, un katram viņš veltīja ne vien personīgu ierakstu grāmatā, bet arī smaidu un dažus vārdus.
Nelielu interviju Guntars Račs sniedza arī “Staburagam”.
“Ja patīk — esmu laimīgs!”
— Vai jūsu grāmatas atvēršanas pasākumi visur ir tik labi apmeklēti?
— Nevaru sūdzēties. Visās apmēram divdesmit vietās, kur līdz šim esam bijuši, pasākumi bijuši ļoti labi apmeklēti. Jāatzīst, ka, mēģinot apvienot darbu ar šīm tikšanās reizēm, nemaz nav tik vienkārši. Piedāvājumu ir ļoti, ļoti daudz, cenšos nevienam neatteikt. Līdz ar to jau tagad esmu bijis vietās, kurās savas dzīves laikā vēl nebiju viesojies. Jaunjelgavā kādu reizi gan esmu bijis.
— Jūs stāstījāt, ka Jaunjelgavā netīšām nokļuvāt, kad braucāt pie Jāņa Jubalta. Uz Jelgavu. Vai tā bija vienīgā reize?
— Ar koncertu esam bijuši šaipusē, Staburagā koncertējām pavisam nesen. Man Jaunjelgavā ļoti patīk, te ir kompakti, mājīgi. Līdz Daugavmalai vēl neesam bijuši, bet visi saka, ka jāaiziet! Tur esot tā īstā šīs vietas burvība. Pilsētā uzreiz ievērojām lauvu. Mazās koka mājiņas, arhitektūra — te iebraucot, ir mazliet vēsturiska sajūta. Te jūtama sava pilsētas aura.
— Nesen savā “Facebook” lapā meklējāt maizes cepēju Cēsu pusē, kura jums uzdāvināja gardu maizi…
— Jā, tā izrādījās dziedātāja Kārļa Kazāka, kurš ieprecējies Raunā, kaimiņiene. Viņš zināja šo cepēju. Tā bija patiešām ļoti garšīga maize. Man nebija ilgi jāgaida, jo pēc trijām dienām, kad aizbraucu uz Vaiņodi, pēc koncerta man atkal pasniedza siltu maizes klaipiņu, kopā nobildējāmies. Pēc divām dienām saņēmu ziņu: kad ieliksiet ziņu par maizi “Facebook”? Protams, es ieliku, jo arī šī maize bija ļoti garšīga.
— Jums katrā vietā cilvēki kaut ko dāvina?
— Ir bijušas pasakainas dāvanas! Man ir neskaitāmas medus burkas, šodien uzdāvināja ābolus. Pēc šīm tikšanās reizēm mājinieki vakarā jau gaida, ar ko es ieradīšos. Tas man atgādina jaunības laiku — tikko koncertē kaut kur ārpus Rīgas, cilvēku atvērtība ir fantastiska! Viņi grib parunāt, grib kaut ko uzdāvināt. Tas nekur nav zudis!
— Kā jūs pats skaidrotu savas dzejas grāmatas lielo popularitāti?
— Tā īsti pat nezinu… Varbūt šajā skrejošajā laikmetā tās astoņas rindiņas ir maksimums, ko var izlasīt? Varbūt cilvēkus piesaista datums? Es pats vēl nespēju noticēt, ka tas notiek un ka tas ir tik ļoti aizgājis. Ka par to runā, apspriež, dalās. Sesto nedēļu grāmata ir pārdotāko topā — tā tiešām nav ierasta lieta.
— Vai jums no paša sacerētajām dziesmām kāda ir īpaši mīļa?
— Jā, kaut vai tā pati “Diena”, ko dziedu jau trīsdesmit gadus. Tajā katru reizi atrodu kaut ko citu. Ir tā, ka dziesmu aizmirsti, tad atkal izcel ārā: ā, tā taču ir forša dziesma! Tā arī Raimonds Pauls dara — dod vecās dziesmas jauniem izpildītājiem, un cilvēki tās iepazīst atkal no jauna. Man ir līdzīgi. Dziesmas dzīvo! Vispār jau arī man ir klasiskais variants: tā labākā, tā mīļākā dziesma ir tā, kuru es tikai radu šobrīd un kuru uzrakstīšu tikai rīt.
— Gads drīz beigsies, vai jums ir jau plāni nākamajam gadam?
— Gribu cienīgi pabeigt šo apņemšanos, jo 5. februārī iznāks grāmatas “365” otrā daļa. Tad ar vēl lielāku mūziķu sastāvu brauksim koncertos kopā ar grupu “Saldās sejas”, kurai būs mainīgs sastāvs. Tajā koncertēs pazīstami ģitāristi un izpildītāji. Taču ar šo grāmatu viesoties bibliotēkās man ir uzaicinājumi līdz nākamā gada Ziemassvētkiem. Viskomiskākais bija, ka man vairāki ventspilnieki jautā: “Tu esi Rencēnos, Raunā, Jaunjelgavā, bet kāpēc neesi Ventspilī?” Saku: “Braucu, kur mani aicina! Uz Ventspili mani uzaicināja, bet nākamgad.” Cilvēks nosaka: “Nu jā, mēs jau esam pilsēta ar rītdienu!”
Jā, es braucu tur, kur cilvēki grib mani satikt. Tas, ka uz tikšanos atnāk tik daudz cilvēku kā Jaunjelgavā, rada pārliecību, ka tā ir pareizi. Tas ir, kā iet ciemos pie draugiem — diez kas nav, ja aizej neaicināts.
— Esat pārsteigts, ka jūsu dzejoļus lasa tik dažādu paaudžu cilvēki?
— Mani pārsteidz arī atzīšanās, ko esmu dzirdējis vairākkārt: “Šī ir pirmā dzejoļu grāmata, ko esmu izlasījis, jo dzeja man nepatīk!” Tas manī vieš mazu cerību: viņi izlasīs un sapratīs, ka mums Latvijā dzeja ir vienkārši fantastiska! Pēc tam nejauši paņems Ziedoņa vai Vācieša dzejoļu grāmatu un iepazīs pavisam citu pasauli. Mana valoda jau ir vienkārša, es nemeklēju dziļus zemtekstus. Tāpat kā dziesmās, rakstu kā sev. Ja es to nesaprotu, tad kāda velna pēc man to laist pasaulē un cerēt, ka cits kāds sapratīs? Patīk vai nepatīk — tā vairs nav mana darīšana. Ja nepatīk — es nevienam neuzbāžos, ja patīk — esmu laimīgs! ◆
Daži fakti
◆ Dzejnieks un mūziķis Guntars Račs dzimis 1965. gada 25. martā Liepājā.
◆ Muzicējis grupās “Neptūns”, “Salve”, “Jāņa Lūsēna grupa”, “Slēģi”, “Jauns Mēness” un joprojām muzicē grupā “bet bet”.
◆ Dibinājis un ieņem vadošus amatus kompānijās “Mikrofona ieraksti” un “Izdevniecība MicRec”.
◆ Dažas no dziesmām ar Guntara Rača vārdiem: “Anniņa vanniņā”, “Kapteinis Reinis”, “Piena ceļš” (izpilda “Dzeguzīte”); “Eglīte”, “Kādā brīnišķā dienā” (“Līvi”); “Vakara vējā”, “Kāpēc man nav sarkans Mersedess”, “Mana mīļā meitene”, “Man vienalga viss” (“bet bet”); “Dzīve ir viena”, “Es vēlos dejot” (Olga Rajecka); “Muzikants”, “Dziesma par laimi” (Fomins un Kleins); “Ripoja akmens” (Andris Ērglis); “Divi eņģeļi”, “Kad lāstekas krīt” (“Putnu balle”); “Rasa”, “Šūpoles” (Ance Krauze); “Par to” jeb “Raudāja māte”, “Nekur nav tik labi kā mājās”, “Kūko, kūko, dzeguzīte”, “Cāļus skaita rudenī” (Normunds Rutulis); “Es domāšu par tevi” (Lauris Reiniks); “Krāsaini sapņi”, “Dievs tevi mīl”, “Vētra nāk”, “Meitenes vēl pasakām tic” u. c.
