Tā droši var teikt par Pļaviņu novada ģimnāzijas 7.a klases skolnieci Unu Ivanovu. Ne tikai tāpēc, ka viņai ir labas sekmes mācībās, bet arī tāpēc, ka uzvarējusi LTV1 rīkotajā erudīcijas spēlē “Gudrs, vēl gudrāks” 7. klases skolēniem.
Tikai ar mieru
Unai tā jau bija otrā pieredze šajā konkursā. Pirmo reizi viņa spēkus tajā izmēģināja 5. klasē, bet tad neiekļuva finālā. Šoreiz izdevās tikt līdz galam.
Iet un piedalīties toreiz un tagad ir Unas pašas izvēle, bet vecāki un skolotāji atbalstīja. Tas nozīmēja, ka papildus daudz kas bija jālasa un jāizzina, jo ar to, ko mācās skolā, spēlē nepietiek.
— Tā ir ne tikai zināšanu, bet arī erudīcijas pārbaude, un ļoti svarīgi ir spēles laikā koncentrēties, spēt tikt galā ar satraukumu un mierīgi atbildēt. Tas ir pavisam citādāk, nekā esot klasē vai kādā pārbaudījumā, — atzina Una.
Spēles ieraksts televīzijā ar īsiem atelpas brīžiem ilga sešas stundas. Tas bija gan nogurdinoši, gan interesanti. Palīdzēja līdzi atbraukušo skolasbiedru, klases audzinātājas Armandas Lasmanes un vecāku atbalsts.
Pusfināla un vēlāk fināla spēlei 24. novembrī pie televizora ekrāniem sekoja līdzi daudzi, kuri pazīst Unu. Katrā ziņā emocijas viņiem bija sakāpinātas, kamēr šķita, ka Una vienā mierā trāpīgi atbildēja uz jautājumiem. Līdzīgas izjūtas bija arī viņas mammai Lanai, kura spēles ierakstu vēroja klātienē televīzijā — uztraukums diezgan liels.
Una atzīst, ka viņas stiprā puse izrādījās jautājumi par mūziku, jo šīs zināšanas papildus gūtas arī mūzikas skolā, kas nesen absolvēta. Ne īpaši patīkot vēstures jautājumi, jo šis mācību priekšmets nav viņai tuvāko sarakstā (skolotāji, nelasiet šo rindiņu! — aut.). Tomēr viņa centās, lai zināšanas būtu par dažādām tēmām, jo jautājumi spēlē ir āķīgi.
Jāuzvar, lai nav jārunā
Kāda ir Una ikdienā? Tikai gudriniece? Noteikti nē. Aiz nopietnās ārienes pazib arī smaids, un interese meitenei ir par daudzām aktivitātēm. Una nodarbojas ar sportu, viņai ļoti patīk biatlons. Viņa labprāt daudz lasa un atrod laiku pavadīt kopā ar brāli vai gluži vienkārši nedarīt neko, kas arī vajadzīgs. Mūzika gan kopš mūzikas skolas absolvēšanas palikusi novārtā, un flauta nav spēlēta. Lana stāsta, ka meita ir patstāvīga un nekad nav bijis jāmudina mācīties. Tā kā ārpus tām intereses bijušas un ir dažādas, laiku vajag plānot apdomīgi, lai visur pagūtu. Tomēr viņa pieradusi, ka iesāktais ir arī jāpabeidz. Gluži kā ar spēli!
— Kad devāmies uz televīzijas ierakstu, Una tā neviltoti teica, ka viņai jāuzvar, jo ļoti negribot doties uz sarunu ar vienu no spēles vadītājiem Kasparu, kurš vēlāk izjautā tos, kuriem nav veicies tik labi. Šo apņemšanos viņa arī piepildīja, — smaida Lana.
Vēlāk, skatoties spēli televīzijā, māmiņa apbrīnojusi, cik Una ir mierīga un nosvērta. Tāda viņa ir arī ikdienā.
Una piekrīt, ka nav liela runātāja, bet vairāk darītāja. Arī piedalīšanās šajā spēlē vai citos konkursos ir izaicinājums sev, jo tas ir interesanti un tādējādi var sevi apliecināt. Kad atbildei uz jautājumu nav ilga apdomāšanās laika, vislabāk var saprast, cik labi, ka ir zināšanas, kas iegūtas, regulāri mācoties. Arī balvas saņemtas labas. Šobrīd Una vēl nezina, vai piedalīsies vēl kādā spēles kārtā. Saistībā ar noteikumiem viens gads viņai jāizlaiž, un tad jau redzēs, kādas domas būs tālāk. ◆
