Trimdas latviete Maruta Voitkus — Lūkina ik vasaru atgriežas Latvijā. Te viņa noīrē automašīnu, braukā pa Latviju, organizē lekcijas, kurās stāsta par seno latviešu reliģiju — dievturību. “Staburags” Marutas kundzi satiek Koknesē, kur viņa pavada vairākas dienas. Marutas kundze runā skaidrā latviešu valodā, ik dienu lasa latvju dainas un stāsta, ka viņu ne mirkli nepamet doma atgriezties dzimtenē.
Dzīvo mūzikas skolā
— Kādas ir jūsu pirmās atmiņas, saistītas ar Latviju?
— Kad mani vecāki 1939. gadā devās projām no Latvijas, nebiju pat gadu veca. 1943. gadā mēnesi bijām viesos Latvijā. Tēva tēvs bija ļoti slims, mēs atbraucām pie viņa, un tieši tajā laikā viņš aizgāja aizsaulē. Tad man bija četri gadi. Atceros, kā omīte mūs kaut kur veda ar fūrmani.
— Vai esat domājusi Latvijā dzīvot pastāvīgi?
— Vienmēr. Reiz, kad ceļā no Austrālijas uz Latviju pavadīju 39 stundas, šī doma pastiprinājās. Teicu vīram: Jāni, mums jāpārceļas tuvāk vai pavisam uz Latviju. Gatavojāmies, bet viņš nomira. Tagad dzīvoju Kanādā un ik vasaru Latvijā pavadu trīs četrus mēnešus. Māju sajūta man ir abās vietās. Kanādā ir mans 20. stāvs, lifts, kas vienmēr darbojas, peldbaseins.
— Kā nokļuvāt Austrālijā?
— Mans vīrs bija iemīlējies Austrālijā un nevarēja no tās atsacīties. Tāpēc mēs tik ilgi tur kvernējām. Kad taisījās pārcelties uz Kanādu, aizķērās Sidnejā, kur satika savus draugus no Vācijas nometnes laika, tā viņam pārcelšanās uz Kanādu ievilkās. Sidnejā mitām pāris gadu, tad 11 gadu Rietumkrastā.
— Kur ir jūsu dzimtā puse?
— Māte uzauga Valmierā, bet tēvs ir no Nīcas puses. Es piedzimu Rīgā un pirmo mūža gadu pavadīju Zaļeniekos. Valmierā esmu mantojusi savas vecāsmātes māju, ierīkoju vienistabas dzīvokli. Māju apsaimnieko mūzikas skola. Tā darbojas citā ēkā, bet šī kalpo kā palīgēka ar desmit mazām klasēm. Lai bloķētu skaņu, durvis ir polsterētas, bet man patīk atvērt durvis, kad dzied koris, spēlē pūtēji. Programmu esmu iemācījusies un zinu, kurai grupai iet labi, kurai vēl jāpiestrādā. Māju apsaimnieko, tā ir zem jumta, neizdemolēta, un man ir saskarsme ar ļoti jaukiem, inteliģentiem cilvēkiem.
Pietiek četrām
paaudzēm
— Jūs runājat ļoti skaidrā un tīrā latviešu valodā, nav pat akcenta. Nereti cilvēks ārzemēs aizvada vien dažus gadus, bet valodai jau pielipis ārzemniecisks skanējums.
— Dažiem ir akcents, citiem nav. Tas atkarīgs arī no vecuma, kādā cilvēks ir nokļuvis mītnes zemē. Mazotnē līdzās bija omīte, kura runāja latviski. Kopš agrām bērnu dienām bija iespēja dzirdēt vairākas valodas, dialektus. Kad man bija jāmācās franču valoda, mūs sadalīja pa spēju grupām, tiku visspējīgāko grupā, laikam skaņas atšķirt varu no bērnības.
— Cik valodu zināt?
— Tā pavirši — latviešu, vācu, franču, angļu, itāliešu, nedaudz pamācījos arī spāņu valodu.
— Kāpēc latviešiem, dzīvojot Latvijā, grūti saglabāt latviskumu?
— Pārliecināt latvieti, ka latviskajā ir dižums un skaistums — tas ir ārkārtīgi grūti. Pagājušajā gadsimtā bija laiks, kad latvieši gribēja pārkrievoties vai pārvācoties. Tā bija modes lieta. Dzīvojot trimdā, vienmēr ir “sakarsētākas” patriotisma jūtas. Un tas ir raksturīgi visām tautām. Tas patriotisms, kas bija manos vecākos, bija vēl no Ulmaņlaika. Tā pietika gan viņiem pašiem, gan izaudzināt vēl trīs četras paaudzes. No ceturtās paaudzes uz Latviju pārcēlušies ap četriem tūkstošiem cilvēku. Un tas ir brīnums.
— Tie latvieši, kuri tagad aizbrauc, laikam gan Latvijai zuduši.
— Cilvēki, kuri aizbrauc tagad, to dara citā nolūkā. Domāju, ka vairums no viņiem neatgriezīsies. Mēs aizbēgām, lai glābtu sava dzīvību. Nometnē Vācijā gaidījām, kad beigsies karš, lai varētu atgriezties Latvijā. Bet viss izvērtās citādi. Un mēs vairs nedomājām braukt atpakaļ, jo tad mēs būtu izsūtīti uz Sibīriju. Patriotisms veidojas Latvijā, vienam tā ir piesaiste vietai, citam — garīgā piesaiste, bet, ja tādas saites nav, tad tur, svešumā, nav iespējams tādu iegūt.
Ik dienu lasa dainas
— Jums ir kāds dienišķais rituāls?
— Esmu sākusi lasīt 12 dainu sējumus, uzskatu, ka man tas ir jāizdara. Esmu izlasījusi pusotra, apstājos pie tām par bārenīti. Lasu ik dienu. Dainu vecumu var noteikt pēc tajās lietotajiem vārdiem. Ja skali, tad senie laiki, ja sveces, jaunāki laiki. Gan jau būs dainas arī ar petrolejas lampām un elektriskajām spuldzītēm. Latviešiem ir metaforiskā domāšana, savus automobiļus un motociklus saucam par rumakiem, zirgiem. Dainas ir konservatīvas, tur iestrādātas senlaicīgas, apsūbējušas domas.
— Vai jums ir bērni?
— Meita dzīvo Kanādā, ir tur iesakņojusies. Viņa uzauga Otavā, un Otavas ieleja ir viņai tuvā vieta, pati sev uzcēlusi māju, meitai ir mazs uzņēmums. Viņa ir agronome. Varbūt viņa kādreiz vēlēsies pārcelties uz šejieni.
— Jums patīk ceļot?
— Esmu mūžīgā ceļotāja. Man nav grūti “pārsviesties” no vietas uz citu. Pierodu pie ritma, un tad jau viss rit kā pa spolīti. Un man laimējas satikties ar īpaši jaukiem cilvēkiem.
Atvainoties var pēc tam
— Pastāstiet par savām darba gaitām!
— Strādāju Kanādas valdības dienestā, Lauksaimniecības departamenta informācijas daļā, biju redaktore. Apguvu arī žurnālista darba pamatprincipus. Man bija labs priekšnieks, kurš ļoti daudz iemācīja. Viņš teica: nekad neatvainojies un nekad neprasi atļauju, jo tev var aizliegt. Vieglāk ir atvainoties pēc tam. Ja esi izdomājis labu gājienu, izdari un tikai pēc tam pasaki.
— Ko jūs domājat par bieži skandēto latviešu skaudību?
— Tas ir nihilisms, kas mūs apsēdis visus pakļautības gadus. Cilvēks, zem svešas varas esot, ir spiests kurnēt, nepiekrist. Iekšēji kurn, protesta liesmiņa ir dzīva, un tā spraucas ārā ne jau labākajos veidos. Latviešiem pietrūkst pašapziņas, pašlepnuma un rīcībspējas, kas nāk no gribēšanas.
— Kā vērtējat neseno vēlēšanu rezultātu?
— Pozitīvi. Kad saliek kopā visas Latvijai labvēlīgās partijas, iznāk pārsvars pār vēlēšanās vislielākos procentus ieguvušo partiju. Vai tas nav labi? Nevajag koncentrēties uz slikto, negatīvo. Oligarhi nostumti malā, un vairāk nevajag meklēt kaķi zem galda! Nu nav viņa tur! Partijām savā starpā vajag sadarboties. Tur tas suns ir aprakts — sadarbībā.
Atbildes rod
dievturībā
— Kā jūs uzzinājāt par dievturību?
— Bērnībā uzdevu jautājumus, kādi vien astoņgadīgam bērnam var nākt prātā — kas ir cilvēks, no kurienes mēs esam nākuši, kāds ir Dievs? Hamiltonā bija latviešu skola, tur sestdienās mācījāmies latviešu valodu, ģeogrāfiju, tradīcijas, dančus, dziesmas. Mana vēstures skolotāja uzsvēra, ka latvieši, kurus kristīja ar uguni un zobenu, šo ideoloģiju tūlīt nomazgāja. Tad uzzināju, ka mums, latviešiem, ir bijusi pašiem sava reliģija. Un nevis šāda tāda, bet ļoti nopietna, dziļa. Pamazām sapratu, kas es būtībā esmu.
— Mūsdienās daudzi jaunie vecāki bērniem vārdus izvēlas, ietekmējoties no seriālu varoņiem, nereti tie ir nelatviski vārdi. Kā vārdus izvēlējās mūsu senči?
— Tos skatījās pēc zīmēm dabā. Kūmas gāja un meklēja vārdu mežā vai laukā, ieklausoties, skatoties, sekojot īpašām zīmēm. Arī tādus vārdus, kuros vēlējums, lai cilvēks aug, iegūst konkrētas īpašības, piemēram, Saule, Saulcerīte vai Laima.
Ticība — gaiša un labestīga
— Jūsu tēvs bija luterāņu mācītājs. Dievturība ir pagānu reliģija, kas kristietībā nav pieņemami.
— Dzīvē tas bija ļoti grūti. Bērnu dienās nedrīkstēju skaļi par to runāt. Kad man radās pirmā iespēja piebiedroties kādai dievturu saimei, darīju to klusiņām, lai netraucētu tēva darbam. Tēvs zināja, ka mani tas aizrauj, bet mēs par to nerunājām. Tikai tad, kad tēvs aizgāja aizsaulē, varēju sākt brīvi rīkoties. Tad man bija 51 gads. No tā brīža nopietni darīju savu darbu. Turpinu pētīt, kā dievturībai vēl joprojām trūkst no reliģiskā viedokļa.
— Tēvs bija sarūgtināts?
— Protams, bija. Tikpat sarūgtināts kā es par to, ka viņš bija mācītājs.
— Kristietība jau nemāca neko sliktu, sniedz atbildes uz daudziem jautājumiem. Kā jums tajā pietrūka?
— Vispirms kristietībā ir jāpieņem rakstītā dogma, jātic miesas augšāmcelšanās faktam. Kā bērns nevarēju saprast, kāpēc man jāiekaļ, ka es neiekāroju sava kaimiņa sievu vai kamieli? Kad luterāņu baznīcā dzirdu, ka vecāki mani ieņēmuši grēkā, ka esmu mūžīgais grēcinieks, ka man jālūdzas Dieva žēlastība, tas man, latvietei, ir pretīgi. Dievturībā nav tādu pieņēmumu, ka esam grēkā dzimuši, grēkā auguši un ka vienmēr jālūdzas žēlastība. Man ideāls ir Baltais dievs, kam ir prieks, labestība, daile, kas no cilvēka prasa dzīvot ar godu, atbildēt par savu rīcību. Nelūgties sakumpušu muguru, bet daudzināt Dievu. Šī taču ir skaista pasaule.
— Latviešu dievs ir dzīvespriecīgāks?
— Jā, tāda ir mūsu ticība — gaiša, priecīga, labestīga. Vērsta uz visu pozitīvo.
