Valentīna bija diezgan māņticīgs cilvēks — ja redzēja pāri ielai pārskrienam melnu kaķi, pagaidīja, lai ielu pirms viņas šķērsotu kāds cits. Taču pēc autovadītājas apliecības saņemšanas viņa vairs netic nekādiem māņiem.
Valentīna bija diezgan māņticīgs cilvēks — ja redzēja pāri ielai pārskrienam melnu kaķi, pagaidīja, lai ielu pirms viņas šķērsotu kāds cits. Taču pēc autovadītājas apliecības saņemšanas viņa vairs netic nekādiem māņiem.
Todien viņa aizgulējās. Iepriekšējā naktī bija zubrījusi noteikumus līdz pusnaktij, tāpēc modinātājpulksteņa pīkstienus viņa sadzirdēja tikai trešajā reizē. Nopriecājusies, ka vismaz apģērbu eksāmenam sagatavojusi iepriekš, viņa pāris minūtēs saģērbās un bez brokastīm skrēja uz autobusu. Pa ceļam bija jāšķērso dzelzceļa sliedes. Skrienot viņa aizķērās aiz kaut kādas stieples un pa vīli pārplēsa bikšu staru gandrīz līdz ceļgalam. — Slikta zīme, — Valentīna nodomāja, bet turpināja skriet. Protams, pāri ceļam cēlā gaitā aiztipināja melns kaķis, bet Valentīnai nebija laika gaidīt citu “nelaimes putnu”. Uz autobusu gan Valentīna paspēja, taču arī tur viņai gadījās ķibele — durvīs iespieda somu. — Labi, ka ne galvu, — viņa klusībā sevi mierināja. Nokļuvusi skolā gandrīz vai pēdējā minūtē, viņa auļoja uz trešo stāvu un sapinās “modernajās” biksēs. Ar skaļu troksni viņa nogāzās zemē. Bet nebija laika sevi žēlot, viņa cēlās un klibodama ar plandošu bikšu staru mocekles skatienu devās kārtot eksāmenu. Tajā viņa dabūja augstāko vērtējumu.
— Tā tam arī bija jābūt, Dievs jau nav mazais bērns, nevar taču cilvēkam tik daudz pārbaudījumu vienā dienā uzkraut, — puspajokam pusnopietni, stāstot par šo gadījumu, saka autovadītāja nu jau ar pāris mēnešu braukšanas pieredzi.
