Kas var būt labāks par šo — tā, pārfrāzējot pavāra Mārtiņa Rītiņa teicienu, devos atvaļinājumā. Indriķis kā vecs īgņa negribēja doties ārā no mājas. Es jau zinu, kāpēc — jāskatās futbols. Toties mana dvēsele lidinājās neiedomājamos debesu augstumos — gribējās kaut kur skriet, traukties, lidot… Godīgi sakot, nebiju gan ieplānojusi nekādus ārzemju braucienus, ej nu sazini, kurā lidmašīnā teroristi sprāgstvielas var ielikt, bet man taču vēl visi kredīti nav atdoti! Tomēr vienam pasākumam es Indriķi pielauzu — aizbraucām uz īstu kinoteātri Rīgā. Tas bija ērti, bet ne lēti, jo es taču nevarēju tēlot nabadzi un iet kinozālē bez uzkodām. Labi, ka tagad foajē dod paplātes, lai uz tām var salikt visu ēdamo. Lai Indriķim būtu labāks prāts, nopirku viņam divas glāzes alus. Sev paņēmu čipsus un atsevišķi trauciņā mērci, vēl arī sāļo un saldo popkornu un puskilo šokolādes konfekšu — nu, ļoti garšīgas! Atceros, ka filmas nosaukums bija “Foršie džeki”, bet sižetu gan nevaru izstāstīt, jo man visu laiku bija jāpiedomā, kurā turzā ir sāļais, kurā — saldais popkorns. Tāpat bija jāuzmanās, lai mērces traukā neiemērktu pirkstus. Turklāt seansa laika sastrīdējāmies, jo Indriķis negribēja man dot nogaršot alu. Pēc filmas, kurā netrūka šaušanas un pakaļdzīšanās, jutāmies tik saguruši, tik saguruši, it kā paši būtu piedalījušies atainotajos notikumos. Pēc tam aizgājām uz tirgu un braucām mājās. Viena skaista, bet grūta atvaļinājuma diena bija pavadīta.
