Ir decembris un snieg, bet pie Annas Davidovas mājas Gostiņos vēl zied rozes. Lielākā daļa puķu jau apsegtas ziemas miegam, un pēc Annas kundzes sešdesmitās dzimšanas dienas arī šo sarkanais pārsteigumu pārklās ar egļu zariem.
Dārzs pie mājas uzarts un gaida pavasari, zāle nopļauta, un čaklajai saimniecei nekas cits neatliek, kā rosīties pa māju. Bez darba viņa nevarot. Viņas bērnībā deviņu bērnu ģimenē katram bijis savs pienākums. Vienam māju turēt kārtībā, citam krāsni kurināt, bet mazajai Annai gādāt, lai visiem ģimenē vēderi būtu pilni. Pēc skolas gājusi uz fermu mātei palīgā, tāpēc mācībām laika atlika maz. Arī mājās lopi bija, un viņiem tāpat savs laiks jāatvēl. Rotaļām laika nebija. Vecāki rotaļlietas nepirka bieži, meitenes pašas šuva lelles un apģērbu tām. Tēvs no koka klucīšiem pagatavoja ratiņus, un meitenes tajos lelles vizināja.
Mazie neatsaka
“Tēvs mūs, bērnus, žēloja, aizstāvēja, ja izdarījām kādas blēņas un māte nāca mūs pērt vai bārt. Vēlāk vīrs bija tas, kurš gan aizstāvēja, gan žēloja un nešķiroja darbus — sieviešu vai vīriešu. Traukus mazgāja, ēdienu gatavoja. Nu jau desmit gadu viņa nav. Bet jaunībā ar viņu pēc darba uz ballēm gājām. Tādas mūzikas kā tagad nebija, čigāns spēlēja akordeonu un dziedāja. Arī kino abiem patika, brīvdienās visa ģimene ar motociklu uz Rīgu vai Rēzekni aizbraucām,” stāsta Annas kundze.
Saviem bērniem, dēlam un meitai, darba tikums iemācīts un ar pirkstu neesot jārāda — padari to vai šo. Pie darba radināti arī trīs mazbērni. Ja kas dārzā darāms — kartupeļi stādāmi, ravējami, aicinot viņus palīgā. Patīk viņiem tas vai nē, bet līdz šim atteikuši neesot.
Tagad laiks sev
“Ātri tie gadi paskrējuši, pat neticu, ka man to tik daudz,” atzīst jubilāre. Astoņpadsmit gados apprecējusies un no tagadējā Kūku pagasta pārnākusi uz Gostiņiem. Vairāk kā četrdesmit gadu nostrādājusi Gostiņos, “Daiļradē”. Tikai neilgu laiku pirms tam iemēģinājusi roku šūšanā, bet šis darbs pie sirds negājis. Toties zāģēšana, frēzēšana, slīpēšana “Daiļradē” neapnikusi. Smags darbs un laikam tieši tāpēc tīkamāks par šūšanu. “Iedeva mums dēlīšus, un pašiem vajadzēja no tiem pagatavot dekoratīvus koka groziņus, maizes un drēbju kastes vai paplātes. Daži no darbiem redzami plauktos, pie sienas,” rāda Annas kundze.
Vai četrdesmit gadu laikā nevēlējusies darīt ko citu? “Nekad. Bija man sava 13 cilvēku brigāde, sacentāmies ar citām, un nereti mēneša normu izpildījām nedēļu agrāk. Nācām uz darbu agri rītā, kamēr darbgaldi brīvi. Par to saņēmām prēmijas un goda rakstus,” saka jubilāre.
Svītru darbam pārvilka kāds nelaimes gadījums, un Anna uz vairākiem mēnešiem zaudēja darbaspējas. Kad veselību atguvusi, nolēmusi: pietiks, gana strādāts, un iesniegusi dokumentus, lai priekšlaikus pensionētos.
Svētdien uz baznīcu
Atpakaļ pie darbagalda vairs nevelk? “Kad izeju uz mājas sliek-šņa un “Daiļrades” logos redzu gaismu, tad sirds apskrienas,” teic gostiņiete.
Ziemā esot garlaicīgāk, bet otrā mājas daļā dzīvo dēls ar ģimeni, un mazbērni bieži ciemojas pie babiņas. Bērni izauguši, tagad lielāko daļu laiku atvēl mazbērniem. Uz skolu pretī aiziet, pastaigā iziet. Pavasarī daudz laika prasa dārzs. Arī malku skaldījusi, un, kad labā roka pēc lūzuma bija jāsaudzē, likusi lietā kreiso. Dēls un meita gan dusmojušies. Arī pie mātes uz Kūkām aizbraucot, ciemoties dīkā neizdodas. Rokas nestāv mierā, grib rosīties.
Mājās dzīvojot, pamazām atgriezusies interese par šūšanu, adīšanu un kaut ko sev, bērniem vai mazbērniem ik pa laikam darinot. Kad sākas ogu un sēņu laiks, mīļākā vieta, kurp doties, ir mežs. Vēlāk top kompoti, ievārījumi, salāti, un atkal bērni pārmet — kam tev tas? “Bet man patīk, ko es citu darīšu? Līdzko apsēžos, domas sāk skriet — varbūt dārzā kas jāpadara vai māja jāpiekārto? Svētdienās vai svētku dienās uz baznīcu Jēkabpilī ir laiks aizbraukt. Rīt arī plānots turp doties,” atklāj jubilāre.
Tuvojoties dzimšanas dienai, būs jāklāj galds. Atnāks radi un draugi, bijušie kolēģi. Ciemiņu uzņemšana arī darbs, tāpēc jubilārei patīkama nodarbe.
