Visas manas paziņas ietur Lieldienu gavēni. Vai tad es sliktāka par viņām — nolēmu arī es iesaistīties šajā projektā. Lai vieglāk būtu visu ievērot, uzrakstīju gavēņa laika plānu — neēst gaļu, neskatīties seriālus “UgunsGrēks” un “Eņģeļu māja”, nedzert kafiju, atteikties no bulciņām un konfektēm, rītos vingrot…
No visām manām paziņām tik vispusīgs plāns bija man vienai. Pēc nedēļas es atskārtu, ka plānam vislabāk iederētos virsraksts “Fiziskā un garīgā spīdzināšana”.
Ko tik šajā laikā esmu izcietusi! Iedomājieties, pagājušajā nedēļā mūsu priekšniekam bija dzimšanas diena. Viņš mūs cienāja ar Kijevas kotletēm, bet es kā muļķe tēloju, ka esmu paēdusi mājās un nekas vairs nelien iekšā. Patiesībā būtu apēdusi vismaz piecas kotletes. Un, ja jūs zinātu, kā mani interesē, kā tai Zentiņai iet ar brūtgāniem seriālā “UgunsGrēks”! Tagad nekā nezinu. Bet, kad rītos Indriķis dzer kafiju un visa virtuve pēc tās smaržo, es ar zāļu tējas krūzīti rokā jūtos kā nosodītā.
Vakar savu gavēņa projektu pārtraucu. Sapratu, ka neesmu radīta tādām ciešanām. Es gribu svinēt dzīvi. ◆
