Lāsma Pureniņa kopā ar omīti Ilgu dzīvo Bebros. Viņām ir dzīvoklītis divstāvu mājas otrajā stāvā. Kad saulainā aprīļa rītā iebraucu pie Lāsmas, viņa žauj veļu uz auklas. Mēs iekārtojamies pagalmā uz soliņa un sākam sarunu.
Jaunajiem laukos nav viegli
Pēc brīža atnāk arī Lāsmas omīte, viņai iešana sagādā grūtības, bet par spīti tam viņa smaida un ir optimistiska.
“Mācījos Ogres amatniecības vidusskolā, apguvu konditores arodu,” stāsta Lāsma. “Profesija ir, diploms kabatu nespiež. Pēc tam dabūju darbu un gadu nostrādāju internātskolā. Kad paliku bez darba, māsīca piedāvāja braukt uz Angliju, tur biju pusgadu, auklēju mazuli, bet omītei pasliktinājās veselība, tāpēc atgriezos. Tagad esmu bez darba.”
“Jaunajiem laukos nav viegli, darba nav, valstij vajadzētu jauniešiem kaut kā palīdzēt,” piebilst Lāsmas omīte, kura meiteni audzinājusi kopš dzimšanas, Lāsmas tēvs ir miris, bet māte dzīvo citur.
40 zeķu pāru
“Izaudzinājusi tādu atamanu!” smejas Lāsma, bet vecāmāte saka: “Lāsma ir sirsnīga, pēdējo kumosu uz pusēm dalām, tādā ziņā man bez bēdu! Varu viņu palielīt — liela rokdarbniece! Divās ziemās viņa noadīja 40 pāru īso zeķīšu, astoņus svīterus, cepures, cimdus!”
Tā kā Lāsmai ļoti patīk ceļot, arī tepat pa Latviju, kaut vai uz Rīgu aizbraukt, omīte viņai katru mēnesi dod naudu vienam braucienam. “Šomēnes Lāsma bija Rīgā, pie reizes sapirka lētāku gaļiņu centrāltirgū,” teic Ilgas kundze. “Tur pēcpusdienā gaļu “pakaļ met”.”
“Mums ir dārziņš, no saimnieka nomājam, tur visu izaudzējam, ziemai konservējam salātus. Kartupeļi, burkāni — tie nav jāpērk. Bet tagad tuvākais darbs — jāgādā malka ziemai. Atvedīs, tad jāsaskalda un jāsakrauj,” stāsta Lāsma.
“Puspensija par malku jāsamaksā,” piebilst Ilgas kundze. “Un tad tik puse paliks.”
Mums patīk “gonkas”
“Esmu aktīva, un man patīk darīt trakas lietas, tāpat kā omei. Esmu vizinājusies ar helikopteru, lidojusi ar lidmašīnu, braukusi ar kuģi, močiem. Septiņus gadus pēc kārtas abas ar omi braucām uz Ķegumu skatīties motokrosu,” teic Lāsma.
“Vai dieniņ, kā man patīk “gonkas”!” sajūsmināta iesaucas Lāsmas omīte. “Tik paiet grūti, citādi jau tagad būtu projām!”
“Nu, jā, mēs abas esam trakas!” smejas Lāsma. “Pirms pāris gadiem braucām meklēt man darbu. Es uz vienu Latvijas pusi, omīte — uz otru. Ome “aizkūlās” līdz Pļaviņām, uz sporta un atpūtas bāzi “Mežezers”.”
“Turp tiku ar autobusu,” turpina Ilgas kundze. “No ceļa līdz “Mežezeram” kāds pusotrs kilometrs, tad man kājas vēl nebija tik švakas, lai gan arī vajadzēja spieķi. “Aizklunkurēju” turp, bet darbiniekus nevajadzēja. Devos atpakaļ, aizgāju līdz Vietalvas ceļam, lietus līst, “balsoju” mašīnas, nekā! Kā lai tiek mājās? Autobusa nav. Beidzot apstājās viena mašīna, atveda mani līdz pašai Koknesei.”
Nav laimes zeme
“Rīgā darba iespējas ir plašākas, bet pilsēta ir pārāk liela, tur gan negribētu,” atzīst Lāsma. “Ogrē varētu, Lielvārdē. Arī Anglijā dzīvoju mazā ciematiņā, divarpus stundu braucienā no Bristoles.”
“Negribējās palikt Anglijā?”
“Nē. Nesen viens paziņa aizbrauca uz Angliju un pēc pāris dienām bija atpakaļ. Darbs it kā bija, bet apstākļi, kādos jādzīvo… Ciematā vienā istabā pieci cilvēki, bez elektrības. Gribu dzīvot un strādāt Latvijā,” pārliecināta Lāsma.
“Kad Lāsma atgriezās, teica — nav nekāda laimes zeme,” saka Ilgas kundze.
“Ome dažreiz man pārmet, ka nevaru atrast darbu. Varu, bet nav naudas “ieskrējienam”, iesākumam — ja atrod darbu pilsētā, tad uzreiz vajag arī naudu, lai samaksātu par dzīvokli.”
“Bet vajag arī lielu uzņēmību! Un būt īstajā laikā īstajā vietā,” saka Lāsmas omīte. “Pirms kāda laika radio dzirdēju interviju. Kāda jauniete arī bez darba, bezizejā. Sagrabināja pēdējās “kapeikas” un prom uz Igauniju. Sapirka “pamperus”, atveda uz Latviju un sāka pārdot, tā iesāka savu biznesu.”
“Tur tiešām vajag lielu uzņēmību. Bet es labāk gribētu auklēt bērnu, pieredze man ir. Konditorejā gan negribētu strādāt, esmu pārāk aktīva,” uzskata Lāsma.
