Grupai “Gain Fast” izdots ilgi gaidītais debijas albums “Viss mainījies”, kurā iekļauts 14 pašu ierakstītu un producētu dziesmu, arī līdzšinējie hīti — “Brīži”, “Kliedz”, “Vārdi izskan, klusi čukstot” un “Viss mainījies”.
Grupai “Gain Fast” izdots ilgi gaidītais debijas albums “Viss mainījies”, kurā iekļauts 14 pašu ierakstītu un producētu dziesmu, arī līdzšinējie hīti — “Brīži”, “Kliedz”, “Vārdi izskan, klusi čukstot” un “Viss mainījies”. Grupas “Gain Fast” pamatkodolu veido trīs puiši — dziedātājs Kaspars Zlidnis, bundzinieks Andžejs Grauds un basģitārists Didzis Bardovskis, kura dzimtā pilsēta ir Pļaviņas. Aicinājām Didzi pastāstīt par viņa muzikālajām gaitām un darbošanos grupā.
“Pirms četriem gadiem bez lielām ambīcijām klasesbiedru izveidotā poproka apvienība attīstījusies atbilstoši nosaukumam — “Iegūsti ātri” (“Gain Fast”). Dziesma “Brīži” kļuva par grupas zīmolu un arī liktenīgo pagriezienu ceļā uz necerētiem panākumiem. Debijas albums iezīmē svarīgu šī ceļa pieturas punktu un ir apliecinājums tam, ko var sasniegt ar darbu, emociju bagātību un cilvēku saliedētību,” rakstīts grupas mājaslapā.
Četri gadi — daudz vai maz?
— Cik ilgs bija ceļš līdz pirmajam albumam?
— Var teikt — kopš grupas dibināšanas brīža līdz pat šim mirklim. Grupa izveidota 2003. gadā, bet mani tajā spēlēt uzaicināja, kad mācījos Rīgas 100. vidusskolā. Esmu viens no tās dibinātājiem. Kopš tā laika mainījies grupas mūziķu sastāvs, no “vecajiem” palicis Kaspars Zlidnis un es. Mēs abi un Andžejs Grauds veidojam grupas pamatsastāvu, taču pēc diska iznākšanas mums piepulcējušies divi jauni mūziķi — Julians un Uldis Beitiņš, kuri kopā ar mums pašlaik dodas arī koncerttūrē pa Latviju.
Mēs jau iepriekš gribējām vērsties pie kāda izdevēja un piedāvāt savas dziesmas, taču nolēmām: ja spēsim sevi labi parādīt, mūs tāpat pamanīs. Tā arī notika. Mūzikas kompānija “Platforma Records” mūs pamanīja raidījumā “Priekšnams TV” un piedāvāja ierakstīt albumu. Viņi apmaksāja visus ar dziesmu ierakstīšanu un albuma izdošanu saistītos izdevumus, mums vajadzēja tikai strādāt.
Domāju, četri gadi līdz debijas albumam nav daudz, jo šajā laikā ar nosaukumu “Gain Fast” praktiski darbojušies divi sastāvi. Sākumā tā bija pavisam citāda mūzika, kuru arī radīja citi cilvēki. Nu jau divus gadus spēlējam dziļāku un nopietnāku mūziku.
Pirms dažiem gadiem grupas dalībnieku atšķirīgo uzskatu dēļ brīžiem draudēja šķelšanās, taču šobrīd visi esam ļoti labi draugi un domubiedri.
Grib radīt mūziku
— Kā jūsu dziesmu mūzikas autore norādīta grupa “Gain Fast”. Kā top kolektīvā mūzika?
— Reizēm dziesmas ideja rodas kādam no grupas dalībniekiem, un viņš to nospēlē pārējiem. Mēs to papildinām ar savām idejām, un tā rodas dziesma. Taču reizēm mēģinājumā viens no mums sāk kaut ko spēlēt, tā var būt tikai viena nots, mēs pievienojamies, un beigās, pamatā ņemot šo aranžējumu, Kaspars veido jau gatavu melodiju.
— Dziedat par nepiepildītiem sapņiem, sāpēm, vientulību un neatgriešanos, bet paši taču esat jauni un dzīvespriecīgi puiši!
— Varbūt savā pulkā kādreiz izklaidējamies no sirds un sastrādājam trakas lietas, bet būtībā esam nopietni jaunieši. Nekautrējamies savās dziesmās runāt par mīlestību, savstarpējām attiecībām.
Koncertējot esam sapratuši, ka patiesībā Latvijas mūzikas pasaule ir visai sekla. Kaut vai tā pati “Eirovīzija”, kuru man gribas saukt vienkārši par cirku. Esmu pret to ļoti negatīvi noskaņots, kaut gan atlasē paši esam piedalījušies. Pēc tam sapratām, ka mums tas nav vajadzīgs. Mēs gribam radīt mūziku, nevis izpatikt vajadzīgajiem cilvēkiem. Ir nākotnes plāni, un mēs kaut ko gribam sasniegt ar savu mūziku, nevis ar lētu šovu, kurš pielīdzināms cirka izrādei.
No dzimtās pilsētas attālinās
— Vai gribētu dziedāt arī savā dzimtajā pilsētā Pļaviņās?
— Gribētu, bet pagaidām neesam saņēmuši uzaicinājumu. Braucam tur, kur mūs aicina, un tur, kur mūs patiešām gaida. Piemēram, Jēkabpilī esam spēlējuši vairākas reizes, un es zinu, ka tur uz mūsu koncertiem nāk cilvēki, kuriem patiešām patīk mūsu dziesmas, nevis tikai tāpēc, ka atbraukusi kaut kāda grupa. Esam paziņojuši, ka grupai izdots debijas albums un mēs organizējam koncerttūri, un ikvienam kultūras dzīves organizatoram ir iespēja mūs uzaicināt. Taču daļa kultūras dzīves organizatoru neseko līdzi aktualitātēm Latvijas mūzikas tirgū. Kāda jēga aicināt norietējušu zvaigzni? Var taču publiku iepazīstināt ar jauniem, perspektīviem mūziķiem, grupām, par kurām interesējas jaunieši, kuras labprāt klausās, par kurām fano. Un es runāju ne tikai par mūsu grupu.
— Vai Pļaviņās esi bieži?
— Diemžēl pēdējā laikā saikne ar šo pilsētu pamazām zūd, kaut gan tur dzīvo mana ģimene. Nesen biju aizbraucis uz savu skolu, kur notika žetona vakars.
Tautasdziesmas vietā balāde
— Esi beidzis Pļaviņu mūzikas skolu. Atceries, kā tev tur klājās?
— Gan es, gan skolotāji ar smaidu atceras manu iestāšanos šajā skolā. Uz mūzikas skolu mani pavadīja vecmamma, un mēs vienojāmies, ka uzņemšanas eksāmenā dziedāšu dziesmiņu “Maza, maza meitenīte”. Bet es iegāju iekšā un rāvu vaļā “Kādā lietainā dienā” — tādu nopietnu balādi sešu gadu vecumā! Domāju, tas skolotājos izraisīja lielu jautrību. Sākumā beidzu klavieru klasi, bet tad, kad jau mācījos Rīgas 100. vidusskolā, braukāju uz mājām un Pļaviņu mūzikas skolā pabeidzu arī akordeona klasi. Spēlēju klavieres, akordeonu, ģitāru, basģitāru un nedaudz arī bungas. Jaunā albuma prezentācijas koncertos arī uz skatuves spēlēju akordeonu un dziedu, jo katram grupas dalībniekam ir iespējas parādīt visas savas prasmes un talantus.
Sirds vēl brīva
— Grupas jauno albumu izdeva Valentīndienā, un jūs dziedat par mīlestību. Vai esi saticis arī savu mīlestību?
— Mana sirds ir brīva. Esmu sapratis, ka šobrīd nevaru atļauties attiecības ar meiteni, jo tām jāvelta daudz laika un uzmanības. Viņai jābūt ļoti īpašai, meitenei, kura spētu saprast mūziķu vidi.
— Vai tev vienmēr blakus bijuši cilvēki, kuri palīdzējuši un atbalstījuši?
— Jā. Mani vecāki. Taču lielākā atbalstītāja ir vecmamma Rasma. Viņa vienmēr man ir ticējusi. Arī pašā sākumā, kad kā puika vēl tikko sāku spēlēt. Tas ir pats svarīgākais, ja ir kāds, kurš tev tic. Rasma vienmēr uz manu darbošanos raudzījās pozitīvi, atbalstīja, ja bija kādas problēmas. Protams, arī vecmāmiņa Anniņa un abi vectēvi Jāņi! Paldies viņiem!
Viss kļuvis nopietni
— Vai muzicēšana tagad ir tavs darbs?
— Domāju, ka to tā vēl nevar saukt. Kaut gan neko citu es šobrīd nedaru. Pirms četriem gadiem — grupas pirmsākumos — protams, par ienākumiem no šīs nodarbes vēl nevarēja runāt. Bijām laimīgi, ja varējām piedalīties tādos prestižos mūzikas festivālos kā “Bildes”, “Tu esi pamanīts” un citos. Gandarījums bija par panākumiem. Par pirmo peļņu varēja sākt runāt, kad pirms diviem gadiem lielu popularitāti ieguva grupas dziesma “Brīži”. Līdz ar to sākās grupas augšupeja.
Nekad nedomāju, ka viss būs tik nopietni. Tagad mūsu komandā ir 13 cilvēku — grupas dalībnieki, gaismotājs, skaņotājs, mums ir sava menedžere, veidojam paši savu skatuvi. Garām tas laiks, kad koncertizdevumi bieži vien bija jāsedz mums pašiem, arī skaņas pastiprinātājus paši vairs nestaipām un vadus nevelkam.
Nepaliek laika studijām
— Esi arī students. Kā muzicēšanu vari apvienot ar studijām?
— Mācos Starptautiskās praktiskās psiholoģijas augstskolas Reklāmas un sabiedrisko attiecību fakultātes otrajā kursā. Taču mūzikas dēļ studijām diemžēl paliek ļoti maz laika. Esmu pārliecinājies: ja ar muzicēšanu grib nodarboties nopietni, visas pārējās lietas jānoliek malā. Apzinos, ka skola ir jāpabeidz, taču uzskatu, ka augstākā izglītība nav jāiegūst par katru cenu.
Lai dzīve nav tukši nodzīvota
— Vai mūzika nākotnē varētu kļūt par tavu pamatnodarbošanos?
— Nekad nedomāju, ka tik nopietni nodarbošos ar mūziku, taču par mūziķi sevi nedēvēju. Tas vienkārši ir mans dzīvesveids. Esmu sapratis arī to, ka negribu strādāt kāda pakļautībā. Ja es kaut ko darīšu, tad būšu pats sev noteicējs.
Savu darbošanos grupā “Gain Fast” uzskatu par likumsakarību. Ja mani arī nebūtu uzaicinājuši spēlēt grupā, tik un tā būtu tur, kur esmu. Jau agrāk skaidri zināju, ka nodarbošos ar mūziku. Gribu strādāt un dzīvot tā, lai vecumdienās, atskatoties uz paveikto, varētu atcerēties, ko esmu sasniedzis. Lai dzīve nebūtu tukši nodzīvota, gribu būt es pats — Didzis Bardovskis, tāpēc arī domāju kādreiz ierakstīt savu albumu.
Ikvienam cilvēkam ir jātiecas uz kādu mērķi. Bieži braucu vilcienā, vēroju pasažierus un domāju, kādi ir viņu mērķi, uz ko viņi tiecas. Ģimenes, labi apmaksāts darbs. Kas vēl? Es gribu dzīvot tā, lai pēc manis kaut kas paliktu, lai mani atcerētos.
Slava iedomu līmenī
— Grupa kļūst arvien populārāka, jūties kā slavenība?
— Jaunieši mūs pazīst. Taču ir arī vecāki cilvēki, kuriem patīk mūsu mūzika, un arī viņi zina, kas mēs esam. Šī popularitāte nav apgrūtinoša.
Kurš Latvijā vispār ir tā pa īstam slavens?
— “Prāta vētra”, Raimonds Pauls un vēl daži cilvēki. Intervijās mums bieži prasa, kā ir būt slaveniem? Nu kas mēs par slavenībām! Salīdzinot ar ārzemju māksliniekiem pie mums tas viss ir iedomu līmenī.
— Vai pēdējie četri gadi tevī kaut ko mainījuši?
— No katra cilvēka, ar kuru tiekos un aprunājos, kaut ko paņemu, un tas veido arī mani pašu. Pēdējā laikā esmu sapratis — ja nebūsi patiess pret sevi un citiem, ne pie kā laba tas nenovedīs.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Didzis Bardovskis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1986. gada 26. novembris, Aizkraukle.
IZGLĪTĪBA: beidzis Rīgas 100. vidusskolu ar rokmūzikas novirzienu, Starptautiskās praktiskās psiholoģijas augstskolas Reklāmas un sabiedrisko attiecību fakultātes 2. kursa students.
NODARBOŠANĀS: grupas “Gain Fast” basģitārists.
ĢIMENE: māte ir skolotāja, tēvs vada Pļaviņu pilsētas komunālo saimniecību, māsa mācās M. Brimmerbergas Pļaviņu vidusskolā.
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
