Šonedēļ Aizkraukles pagasta “Bērzkalnu” saimniece — pensionēta skolotāja Ilga Saleniece — svin skaistu dzīves jubileju — 75. dzimšanas dienu. Lielākā daļa mūža skolotājai pagājusi, mācot bērnus, tāpēc viņa dzīvē raugās gaišām, labestīgām acīm.
Šonedēļ Aizkraukles pagasta “Bērzkalnu” saimniece — pensionēta skolotāja Ilga Saleniece — svin skaistu dzīves jubileju — 75. dzimšanas dienu. Lielākā daļa mūža skolotājai pagājusi, mācot bērnus, tāpēc viņa dzīvē raugās gaišām, labestīgām acīm.
— Man liktenis bijis dāsns, jo, lai arī gadi steidzas, esmu laimīga. Man bija labs vīrs, izaudzinājām divas meitas. Nu man ir znoti, tikpat saprotoši un mīļi kā meitas, un divi jauki mazbērni. Man ir skaista māja, labi kaimiņi un daudz draugu, bet savus audzēkņus nemaz nevaru saskaitīt. Jaukākais tas, ka viņi mani atceras ne tikai jubilejās, bet arī ikdienā, — priecājas Ilgas kundze.
Sāk Pļaviņās
Ilga Saleniece ir smilteniete, absolvēja Smiltenes vidusskolu un pēc studijām augstskolā kļuva par fizkultūras skolotāju. Pēc valsts sadales jauno skolotāju norīkoja strādāt Pļaviņu vidusskolā, kuru toreiz vadīja direktors Ilmārs Niedrītis. Par savu pirmo direktoru Ilgas kundze saka tikai labāko, jo no viņa guvusi daudz vērtīgu atziņu.
Pēc pāris gadiem — 1953. gadā — jaunā skolotāja sāka strādāt Aizkraukles pamatskolā. Kad vispirms uzcēla Aizkraukles (toreiz — Stučkas, aut.) 1. un vēlāk arī 2. vidusskolu, viņu aicināja strādāt abās. Un tā līdz pensijai trauksmainajā skolas darbā nemanot aizskrējis 40 darbīgu gadu…
— Bērniem fizkultūra ļoti patika. Mēs piedalījāmies daudzos sporta pasākumos, un tajos gados skolēni bija ļoti aktīvi. Viņiem fizkultūras stundas nebija kā slogs. Skolēni, gan mazie, gan pusaudži, tās apmeklēja ar prieku, — atceras skolotāja.
Rudenī gaida pavasari
Fizkultūras skolotājas rūdījums Ilgas kundzei devis labu veselību. Viņa, kā pati joko, praktiski esot vesela. Vēl tagad “Bērzkalnu” saimniece vai ik dienu brauc ar velosipēdu un, kā tiek pie ūdens, tā dodas izpeldēties.
Tagad dzīves lielāko daļu Ilgas kundze pavada dārzā un siltumnīcās. Tur jau labu laiku kā ienākušies tomāti un gurķi.
Viņai ļoti nepatīk ziema, kad gari tumši vakari. Var jau lasīt grāmatas un skatīties televīzijas raidījumus, var kaut ko noadīt, bet tagad jaunie visu paši nopērk, šķiet, adīšanai vairs nav jēgas. Tāpēc Ilgas kundze ar nepacietību jau rudenī sāk gaidīt pavasari, kad sētā un dārzā tik daudz darbu…
Celtnieku “tvēriens”
— Tā jau nav, ka lielo māju, tās apkārtni un siltumnīcas apsaimniekoju viena. Meitas, tiklīdz atbrauc ciemos, tā metas ravēt vai laistīt. Znoti Guntis un Zigfrīds veic vīriešu darbus. Viņiem, tāpat kā manam vīram Osvaldam, kurš ar savu tēvu uzcēla “Bērzkalnus”, ir “tvēriens” celtniecības darbos. Jaunie nobruģēja pagalmu un uzbūvēja arī pirtiņu, viņi rūpējas, lai siltumnīcas būtu vislabākajā kārtībā. Man dažkārt atliek tikai pārraudzīšanas darbi.
Daudz rūpju prasa puķudārzs. Daļu puķu audzējam podos, tās saulainās dienās jālaista, ievērojot katra auga “vajadzības”. Man ļoti patīk petūnijas, balzamīnes, rozes, lilijas… Būtībā nav tāda zieda, par kuru es teiktu — tas nu gan man nepatīk!”— joko skolotāja.
Dēstus dāvā kaimiņiem
Skolotājai Ilgai Saleniecei ir apbrīnojama humora izjūta, jo viņa uz daudzām dzīves problēmām prot paraudzīties no jocīgās puses. Varbūt tāpēc viņai daudz kas sokas ļoti labi. “Bērzkalnu” saimniece mīl dalīties arī ar citiem. Pavasarī pašaudzētos dēstus un augus skolotāja dāvina kaimiņiem, kuri gandrīz visi esot viņas bijušie skolēni.
Cilvēki labu atdara ar labu. Tāpēc nav gandrīz tādas dienas, kad kāds bijušais kolēģis vai audzēknis, radinieks vai draugs skolotājai nepiezvanītu vai neapciemotu. Arī dzimšanas dienu parasti Ilgas kundze svin vairākas dienas, kad viesos ierodas dažādi ciemiņi.
— Viss jau būtu labi, tikai neticu, ka gadu tik daudz! Ja ko varētu mainīt, gribētu vēl jauna būt, kad kalnus varēju “gāzt”! — smejas jubilāre.
