Viņa ir apbrīnojama — teica man kāda paziņa, stāstot par Mārīti. Šai sievietei liktenis uzlicis tik daudz pārbaudījumu — pāragri mūžībā aizvadīti vairāki mīļi cilvēki, pieredzējusi ugunsgrēku, triju gadu laikā pārcietusi piecas operācijas, piedzīvojusi mīļotā cilvēka nodevību, slimības dēļ zaudējusi labo roku, ir pirmās grupas invalīde, bet, neraugoties uz to, viņa ir dzīvesprieka avots.
Laimīga par katru dienu
Kad aicināju Mārīti Vītoliņu uz sarunu, viņa gan aizbildinājās, ka nevēloties sevi reklamēt, sarunai vien piekrītot, labu draugu pierunāta. Taču mūsu intervija nav reklāma. Tas ir likteņstāsts par to, cik dzīve ir skaista. Runājot ar Mārīti, ir sajūta, ka mana sarunbiedre ir laimes lutekle. Par visu viņa stāsta smaidot, atklāti, vien dažbrīd acīs iezogas valgums. Jo tā ir viņas dzīve.
— Liktenis katram uzliek tādu krustu, kādu viņš var panest, un, ja jau esmu palikusi dzīva, tad visu vēl neesmu paveikusi uz zemes, — saka Mārīte. — Es patiešām esmu laimīga par katru dienu, ko dzīvoju. Un pavasaris ir mans gadalaiks — manī tas burtiski vairo enerģiju.
Vairāk nekā 50 gadu nevar ietilpināt vienā lapā. Atmiņu vilciens vien apstājas nozīmīgākajās dzīves pieturās. No mūsu sarunas mēģinu uzburt situāciju, ko Mārīte stāstītu nejauši satiktam ceļabiedram. Dažkārt taču mēs viņiem pastāstām vairāk nekā uzdrošināmies pateikt vistuvākajiem cilvēkiem.
Labāka par franču smaržām
— Es uzaugu daudzbērnu ģimenē — stāstījumu sāk Mārīte. — Bijām pavisam septiņi. Mani vecāki ir no Latgales puses un savu dzīvi nolēma veidot Pļaviņu apkaimē. Lai gan dzīvojām ļoti pieticīgi, man ar šo laiku saistās visskaistākās atmiņas. Vecāki mums šūpulī bija ielikuši darba tikumu — mums nebija vārdu “negribu”, “nevaru”. Bija jāiet un jādara, jo lauku saimniecībā darba nekad netrūka.
Ne viena vien sieviete jūsmo par franču smaržām, bet man šķiet vislabākā ir tikko vīstošas zāles smarža. Atceros, kā es tajā iekritu un burtiski reibu. Tādu neviens smaržu ražotājs nevar uzburt.
Sevi nežēlo
— Tā kā vecākiem nebija lielas rocības, mācījos internātskolā, pēc tam pabeidzu Pļaviņu vidusskolu. Nu tik sāksies lielā dzīve! — tā domāja ne tikai mani klasesbiedri, arī es. Rīgā pabeidzu konditoru skolu un sāku strādāt Pļaviņās. Tā bija ļoti patīkama sajūta, ka varēju tērēt pašas pelnītu naudu. Un es rāvos ne pa jokam. Pļaviņās par konditori nostrādāju 16 gadus, bet, kad viss juka un bruka, 13 gadus braukāju uz darbu Koknesē. Ja man kāds jautātu, kas ir konditors, es atbildētu: “Tas ir cilvēks, kas rūpējas, lai citiem būtu svētki.” Jā, es tiešām tāda biju. Gribēju būt visiem laba un tāpēc lūgumam kādu aizvietot svētkos vai brīvdienās vienmēr labprāt atsaucos. Un kāpēc gan ne? Man taču nebija ģimenes, kurā augtu bērni. Strādāju, sevi nežēlodama. Cēlu smagas kastes, vairākas maiņas pēc kārtas strādāju naktīs, darīju visus darbus, ko lika priekšniecība, tikai ar vienu domu — lai visiem būtu labi, un lai es būtu laba darbiniece. Bet par sevi pavisam aizmirsu. Tikai tagad apzinos, cik svarīgi ir mīlēt sevi un mācēt izbaudīt svētkus.
Par asarām zināja tikai spilvens
— Nav jau tā, ka es visu dzīvi esmu bijusi viena, bet laikam jau savas dzīves īsto vīrieti neesmu sastapusi. Kad man bija 25 gadi, paziņas mani iepazīstināja ar kādu puisi no Latgales. Mani viņš piesaistīja ar savu vienkāršību, likās tāds strādīgs, labs, bet pārāk vāja rakstura, kuru citiem bija viegli pakļaut. Mēs apprecējāmies, un, kad pieteicās bērniņš, šķiet, laimīgāka cilvēka par mani nebija. Es burtiski lidoju, ar aizrautību strādāju, jo man šķita, visu varu. Varbūt tieši tobrīd man visvairāk būtu bijis vajadzīgs mātes padoms, bet abi vecāki nomira samērā jauni — viņiem vēl nebija 60. Man toreiz bija 20. Septiņos mēnešos man piedzima meitiņa. Nedzīva. Man nav pat viņas kapa kopiņas. Diemžēl arī otru bērniņu neiznēsāju. Pēc tam no dzīves labprātīgi aizgāja vīrs. Ne ar īstiem draugiem Rīgā bija sapazinies. Vēlāk bija vēl kāds draugs, bet, ja tu kādu ļoti mīli, nenozīmē, ka atpakaļ saņemsi to pašu. Viņš mani krāpa, neticēju nevienam, kas man to stāstīja, līdz pati par to pārliecinājos. Protams, ļoti sāpēja, bet pasaulei to nerādīju. Par manām asarām zināja tikai spilvens. Ikdienā nodevības sāpes remdēju darbā. Reiz kāda draudzene teica: varēji taču dzemdēt bērnu, vienalga no kā, vismaz tagad nebūtu viena. Protams, varēju, bet es gribēju bērnu no vīrieša, kuru mīlu, lai viņā es redzētu savas mīlestības atspulgu.
Trijos gados — piecas operācijas
— Reiz nokļuvu slimnīcā ar plaušu karsoni. Kad no turienes iznācu, man uz rokas bija uzmeties mazs bumbulītis. Domāju — gan jau no injekcijām. Bet tas sāpēja. Ar šo to pasmērēju, iedzēru kādas tabletes, taču sāpes nemitējās, vien pieņēmās spēkā. Roka arvien vairāk sāpēja, līdz beigās vairs nevarēju to pakustināt. Kad roku slimnīcā nofotografēja, ārste steidzami lika doties uz Gaiļezeru — man konstatēja mīksto audu vēzi. Dakteri teica, darīs, ko varēs, lai roku saglābtu, bet ar to vien mans nelaimju kauss vēl nebija pilns. Vienu vakaru man iesāpējās vēders. Ko parasti šādās reizēs dara? Iedzer kādu pretsāpju tableti un cer, ka, gan jau pāries. Tā darīju arī es. Nākamajā dienā sāpes pieņēmās, bet aiznākamajā kaimiņiene izsauca ātro palīdzību. Man bija plīsusi aklā zarna. Kad mani operēja, konstatēja, ka man ir vajadzīga vēl viena operācija. Varēju izvēlēties — vai nu tūliņ, vai vēlāk. Piekritu — tūliņ. Kad iznācu no slimnīcas, faktiski nebiju spējīga neko ne domāt, ne plānot: vienkārši ļāvos dzīves plūdumam — kā būs, tā būs. Pēc laika man pateica, ka izplatījušās metastāzes un jānoņem labā roka. Tas bija pirms pusotra gada. Sanāca tā, ka es trijos gados biju piedzīvojusi piecas operācijas.
Tic lūgšanu spēkam
— Kas man dod spēku dzīvot? Baznīca, draugi un radi. Lai gan mani vecāki nākuši no Latgales puses, viņi nebija cītīgi baznīcā gājēji. Atceros vien, biju redzējusi, ka vecmamma rokās virpina lūgšanu krelles. Toreiz, vēl maza meitene būdama, to nezināju, vien domāju, ko viņa ar tiem savērtajiem zirņiem spēlējas? Pļaviņās pirmo reizi uz katoļu baznīcu aizgāju pirms gadiem desmit uz draudzenes iesvētībām. Un tā arī te esmu palikusi. Ticu, ka lūgšanām ir liels spēks. Piemēram, viena no manām sliktākajām īpašībām ir tā, ka mani var ātri sadusmot. Vēlāk man kļūst žēl, ka es cilvēkam esmu rupji atbildējusi, un tad es viņam lūgšanās prasu piedošanu un vēlu tikai labu. Ja jūs zinātu, kāds man ir prieks, ka pēc kāda laika man šis cilvēks piezvana un saka: gribēju apjautāties, kā tev iet? Esmu sapratusi to, ka man ir uzlikta tāda rūpju nasta, kādu varu panest. Te esmu iemācījusies, ka viss, kas notiek, jāuzņem ar mīlestību un sapratni. Saistībā ar to atcerējos šādu anekdoti: sieva sūdzas mācītājam, kāda viņa ir muļķe, ka apprecējusi vīru dzērāju, bet viņš saka, ka patiesībā sievai jāpriecājas — vīrs esot labs cilvēks, ja jau apprecējis muļķi.
Viegli iepriecināt
— Mans dzīves moto ir: “Šodien ir labi, rīt būs vēl labāk!” Varbūt tāpēc arī mana mīļākā ir Andra Daņiļenko dziedātā dziesma: “Laime, mana laimīte, / Kur tu tagad mīti?/ Neviens nevar pateikt to, /Kur tu tagad mīti.” Kādreiz man jautā, vai man nav grūti. Tad es saku: pamēģiniet ziemā apģērbties, izmantojot tikai kreiso roku, pagatavojiet sev ēst… Taču prieka man dzīvē tomēr vairāk. Mani ļoti viegli iepriecināt — satikts paziņa saka: “Cik tu šodien labi izskaties!” Un es jau smaidu. Man ir nesavtīga draudzene Anita, kura rūpējas par mani, lai es būtu ne tikai paēdusi, bet arī garīgi izglītojusies. Apmeklēju daudz kultūras pasākumu, mana laime tā, ka kultūras nams ir pretī manai mājai, draugi ne reizi vien sagādājuši biļetes braucienam uz Rīgas pasākumiem. Rokai ir pieci pirksti, bet draugu man ir krietni vairāk. Man ir ļoti labi kaimiņi, viņi parasti pieskata manu kaķi, kad esmu slimnīcā. Reiz man kāda draudzene teica: “Mums ir kājas un rokas, mēs esam veseli, bet čīkstam, ka mums ir slikti, bet tu tik daudz esi cietusi un mūs vēl mierini, kaut vajadzētu būt otrādi.” Tā jau ir — tikai izdzīvojot dažādus pārbaudījumus, atskārt, ka visvienkāršākās lietas ir pašas vissvarīgākās.
“Esmu savējā”
— Daži brīnās, kā es varu iztikt ar 130 eiro lielu invaliditātes pensiju. Bet es nesūrojos. Palīdz sociālais dienests. Nule saņēmu ziņu, ka man piešķirts pabalsts — varēšu noalgot cilvēku, kas ziemā iekurina krāsni un palīdz apdarīt mājas soli. Esmu pieradusi priecāties par mazumiņu. Ne reizi gadījies, ka bezizejas situācijā nez no kurienes uzrodas palīdzība vai gadās kāds pārsteigums. Māsas mani aicinājušas dzīvot pie sevis. Lai gan viņas ir ļoti labas, tomēr tur nejustos tik brīvi kā te. Pļaviņas man ļoti patīk. Te jūtos kā savējā. Reizēm eju un domāju, kāda būtu dzīve, ja man blakus būtu meitiņa un vīrs. Nu nav tas man lemts, toties man neviens nevar liegt mīlēt māsas mazbērnus. Viņi ir tik mīļi. Un vēl — es ļoti mīlu dzīvi.
***
Katra cilvēka sirds dzīlēs ir avots. Kādam tajā ir sastāvējis ūdens, un veldzi tas nespēj dot. Taču Mārītes sirdī mīt dzidravots. Attīrīts ar ciešanām, asarām, mīlestību un piedošanu. Tīrs un skaidrs. Tāds, kurš veldzi sniedz arī citiem. ◆
