Aizkrauklieti Jāni Ziediņu pilsētnieki pazīst kā vīru, kurš gadiem ilgi gādā par drošību. Viņš strādājis apvienībā “Apsardze”, zemessardzes apsardzes grupā, nu darbojas apsardzes firmā “Lataiva”.
Aizkrauklieti Jāni Ziediņu pilsētnieki pazīst kā vīru, kurš gadiem ilgi gādā par drošību. Viņš strādājis apvienībā “Apsardze”, zemessardzes apsardzes grupā, nu darbojas apsardzes firmā “Lataiva”. Darbs ir viņa dzīves pamats. Tomēr Jāņa Ziediņa mūžā reiz bijis posms, kad svarīgāks par visu kļuvis alkohols.
Četrpadsmit gadu jaunā dzīvē
— Jūs neslēpjat, ka savulaik daudz lietojāt alkoholiskos dzērienus, bet nu četrpadsmit gadu to nedarāt. Kā izdevās pārvarēt šo atkarību?
— Alkoholu nelietoju jau četrpadsmit gadu un jūtos ļoti labi. Bet kādreiz dzēru pamatīgi. Dzēru tik šausmīgi, ka gandrīz pazaudēju visu — darbu, ģimeni. Sākumā jau nebija liela plostošana, tikai mazliet iedzēru. Svētku, dzimšanas dienās, taču pamazām arvien biežāk. Darbā visu centāmies kārtīgi atzīmēt, un iemesls iedzert jau bija vienmēr. Tā ierauj, ierauj, līdz nemani, ka jau katra diena aizrit pilnā.
— Vai tas netraucēja pildīt pienākumus?
— Lai cik daudz dzēru, darbu vienmēr padarīju. Tas man visos laikos bijis pirmajā vietā. Kolēģi brīnījās, kā es tik daudz varu dzert un darbu padarīt, bet man vienalga, kādā reibuma pakāpē biju, gāju un savu paveicu. Un dzēru! Alkohola dēļ bija daudz problēmu. Esmu cietis smagā avārijā, kāju savainoju, vēl tagad traumas sekas bieži jūtu. Protams, viss tikai alkohola dēļ. Braucu pēc dzeramā, aizbraucu…
— Kas jūs pamudināja dzeršanu pārtraukt?
— Biju tā nodzēries, ka sieva iesniedza šķiršanos. Nu cik ilgi var ciest vīru alkoholiķi! Man arī pašam bija pretīgi nemitīgi solīt, ka tā ir pēdējā iedzeršana, ka vairāk tā nedarīšu, bet vienmēr sāku atkal un atkal. Bija riebums pašam pret sevi. Sapratu, ka sieva aizejot paņems arī bērnus, jaunākajai meitai tolaik bija trīs gadi. Taču arī atteikties no jautrās dzīves negribēju, līdz sieva tiešām sakravāja čemodānus un posās projām. Visu nakti mocījos pārdomās, prātoju, ko darīt. Tā bija šausmīga nakts, negribas atcerēties. Galvā domas par ģimeni, par sievu, meitām un par dzeršanu. No visām nepatikšanām biju glābies šņabja glāzītē. Kā lai no tās atsakos? Tomēr no rīta pateicu savu lēmumu — viss, atmetīšu dzeršanu. Sieva iedeva ārsta adresi, braucu uz Rīgu, uz pieciem ārstēšanās seansiem, pēc kuriem mani ar biostrāvām iekodēja.
Viens pats to nespētu
— Vai ar kodēšanu vien pietiek? Zinu cilvēkus, kuri tik un tā dzer, lai gan ir ārstējušies un kodējušies.
— Nē, ar to vien ir par maz. Brīnumi nenotiek! Pašam jāvēlas plostošanu pārtraukt, jābūt spēkam atteikties. Man bija ļoti grūti. Sākumā pat veikalos negāju, lai uz alkohola plauktiem nebūtu jāskatās. Domāju, ka nespēšu noturēties. Bet tad iegāju un sapratu, ka mani dzeršana vairs nesaista. Skatījos uz alkoholu un domāju, cik daudz posta tas manā dzīvē nodarījis. Atcerējos, kā iepriekš kapeikas grabināju, lai tikai pudelei iznāktu. Pastāvēju brīdi, tad pagriezos un aizgāju.
— Kā mainījās jūsu dzīve?
— Radās milzīgs darbaprieks. Galva skaidra, domas sakārtotas, jutos pavisam cits cilvēks. Bet vajadzēja arī kādu vaļasprieku, lai domas novirzītu, laiku aizpildīt. Lai cik tas dīvaini, sāku dzīt kandžu. Vienmēr jau atradās kāds, kuram to vajadzēja. Tajos laikos — astoņdesmito gadu beigās — kandžu tecināja daudzi. Sieva gan bija kategoriski pret, uztraucās, ka es atsākšu dzert, bet jutu, ka uz alkoholu vairs nevelk. Bija pat nepatīkami, kad degunā iesitās kandžas smaka. Nesapratu, kā agrāk tādu varēju dzert. Tad nopirku moskviču, dienu un nakti zem tā garāžā gulēju remontējot. Tā man radās citas intereses, un alkohols aizmirsās. Arvien vairāk laika veltīju ģimenei, meitai bankā naudu krāju. Bija jau 7000 rubļu iekrāts, kad nauda mainījās, un palika vien daži lati.
— Vai ģimene jūs saprata, atbalstīja?
— Ļoti. Viens es nekad nespētu ar dzeršanas ieradumu tikt galā. Ja nebūtu sievas, ģimenes atbalsta, es nodzertos un varbūt jau sen būtu viņsaulē.
Vienmēr jāmāk atteikties
— Alkoholu šos gadus vispār vairs neesat lietojis?
— Vienīgi kādos svētkos pie lūpām pielieku, bet citādi nē. Vasarā, kad bija liels karstums, vīri dzer putojošu, vēsu aliņu. Arī man gribētos veldzēties, bet es nopērku sulu un padzeros. Nevajag man vairs alkoholu!
— Kā jūsu atturību uztver draugi, īpaši tie, ar kuriem kādreiz kopā dzērāt?
— Visi jau zina, ka es nedzeru, un neuzstāj, lai kompānijā ierauju. Sākumā daudzi nevarēja beigt brīnīties, ka esmu kļuvis atturībnieks, bet tad pierada. Draugi gan man pazuda. Precīzāk, nevis draugi, bet pudelesbrāļi. Man pat tādu īstu draugu nebija, tikai pudele mūs vienoja. Kad vairs nedzēru, vienīgās kopīgās intereses mums zuda. Šos cilvēkus saprotu un nenosodu, ar viņiem vienos dubļos esmu vārtījies.
— Šodien cilvēki alkoholu lieto daudz, dzer jau no skolas vecuma. Ko darīt, lai dzeršanas postu mazinātu?
— Mūsdienu jaunatne ir savādāka nekā manā laikā. Drausmīgas lietas tagad notiek. Tolaik tā nedzēra. Citi saka: “Jūs, vecie, raudat par aizgājušajiem laikiem!”. Bet ir jāraud! Tad bija disciplīna, kārtība, turpretim tagad pretīgi skatīties uz jaunatni. Pusaudži atklāti dzer un uzskata to par normālu parādību. Ko darīt? Vispirms valstij stingrāk jāvēršas pret dzeršanu, ļoti daudz atkarīgs no audzināšanas ģimenē, un vienmēr jāmāk atteikt. Jaunieši skatās viens uz otru, par varoni uzskatot to, kurš izdzer visvairāk.
— Kā jūs savus bērnus pārlieciniet par alkohola kaitīgumu?
— Ar bērniem vienmēr atklāti jārunā. Vecākā meita jau pieaugusi un apprecējusies. Jaunākā ir 12. klases skolniece, un es vēroju, kādi viņai draugi, draudzenes. Nekad neuzspiežu savu viedokli, bet saku, ja kaut kas šķiet nepieņemams. Atklātās sarunās pārspriežam, kas labs, kas slikts, arī par alkoholu. Bērniem jāuzticas, tas ir pats galvenais. Bail vienmēr ir, tomēr es uzticos. Varbūt dabūju kādu sirmu matu, bet nekad nestrostēju, neuzspiežu savu. Jau kopš mazām dienām bērniem mācu, ka jārunā atklāti, viss jāizstāsta, jābūt savstarpējai uzticībai. Lielam grūti šo uzticību iegūt, ja no mazām dienām tas nav darīts.
Dāmas valdzina ar mūziku
— Kā jūs atpūšaties?
— Atpūta? Šī vārda būtību tikpat kā nezinu. Visu laiku esmu iegrimis darbā, tas ir manas dzīves pamats. Reti kad sestdienās, svētdienās varu atvilkt elpu, un arī tad zvana tālrunis, kolēģi prasa padomu. Tā ir mana dzīve — darbs, darbs un atkal darbs. Varbūt pusi dienas varu mierā nodzīvot, bet tad gan nemiers dīda — jāiet, jādara. Un es daru. To, ko tajā brīdī jūtu, ko dvēsele liek.
— Varbūt vajadzētu aizbraukt ceļojumā, atslēgt tālruni un no sirds atpūsties?
— Nē, es tā nevaru. Brīžiem šķiet, ka vajag, taču tik un tā galvā rosās domas, idejas mieru neliek. Reizēm aizbraucu uz Latgali pie sievas radiem. Tur lieli ezeri, makšķerēju. Tas mans vaļasprieks vēl no bērnu dienām, tikai laika maz. Makšķerējot mazliet atpūšos no darba, bet vienalga jebkurā brīdī esmu gatavs traukties atpakaļ uz Aizkraukli. Vēl atpūšos, spēlējot akordeonu, to daru jau kopš septiņu gadu vecuma. Savulaik muzicēju diezgan daudz, trīs gadus mūzikas skolā mācījos. Mūzika ir mans aicinājums. — Aicinājums, kurš palicis vaļasprieka līmenī?
— Ne gluži. Bija laiks, kad ansamblī spēlēju ballēs, kāzās, dažādos pasākumos. Kad apprecējos, sieva aizliedza muzicējot apkārt braukāt. Teica: “Vai nu es vai mūzika.” Protams, izvēlējos ģimeni. Esmu ļoti atkarīgs no ģimenes, tā man ir dārga un tuva. Bet akordeons plauktā nenoput. Šad tad uzpēlēju pats sev, arī sievai patīk. Visām dāmām patīk, ja viņām spēlē.
— Jums kā muzikantam meiteņu noteikti netrūka?
— Sūdzēties nevaru. Es mācēju meitenēm uzmanību pievērst ne tikai ar mūziku. Zināju pareizos vārdus, īstos piegājienus, kā dāmu aplidot. Tajos laikos pret meitenēm vajadzēja diplomātiski, prātīgi izturēties, nevis kā tagad — reizēm pietiek ar alus pudeli.
— Vai arī sievu savaldzinājāt ar mūziku?
— Ne gluži. Es jaunībā biju diezgan ass, ātri sadusmojos un regulāri iekūlos kautiņos. Pat līdz milicijas uzraudzībai biju nonācis. Tad māte teica: “Precies, dēls, kamēr nav par vēlu! Kļūsi prātīgāks.” Man tolaik bija daudz pazīstamu meiteņu, bet neviena nešķita gana laba, un mātes vārdos neieklausījos. Tad sastapu Anfiju. Mani uzreiz kaut kas pie viņas saistīja. Bet viņa bija atturīga, pārāk tuvu mani nelaida. Tādējādi vēl vairāk mani ieinteresēja, līdz sapratu, ka viņa ir īstā. Apprecējāmies.
Svarīgākais — ģimene un darbs
— Kas jums dzīvē ir nozīmīgākais?
— Ģimene un darbs! Nevaru iztikt bez savas ģimenes, un arī bez darba ikdienu nespēju iedomāties. Kamēr man ir darbs, es dzīvoju! Un ģimene to saprot, vienmēr mani atbalsta. Vēl man svarīgi ar visiem saglabāt labas attiecības. Nekad “nepasūti” cilvēku pārāk tālu, jo agri vai vēlu nāksies viņu satikt. To vienmēr cenšos ievērot.
— Vai jums ir būtiska materiālā labklājība?
— Naudu, protams, vajag, bez tās neiztikt. Tomēr nauda man nav svarīgākais. Daudz nozīmīgāks ir gandarījums par labi paveiktu darbu! Prieks palīdzēt citiem, par to saņemot tikai paldies. Tas ir morāls gandarījums. Vairāk neko nevajag. Pat tad, ja laika nav, es palīdzu. Sev atsaku, bet ne otram. Tad ir tāds kā lepnums, ka varu palīdzēt citiem.
— Kāda būtu jūsu dzīve, ja to varētu sākt no jauna?
— No jauna varbūt nē, bet kādus gadus atpakaļ gribētu gan. Vismaz divdesmit! Tad darītu to pašu darbu, tikai nedzertu. Nekad. Tik daudz no dzīves izsvītrots dzeršanas dēļ. Veselība iedragāta, laiks bezmērķīgi iztērēts, alkohola dēļ tik daudz ģimenei esmu atņēmis.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Jānis Ziediņš.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1949. gada 19. oktobris, Gulbene.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, beidzis arodvidusskolu Viļānos elektriķa specialitātē.
NODARBOŠANĀS: apsardzes firmas “LATAIVA” Aizkraukles filiāles vadītājs.
ĢIMENE: precējies, sieva Anfija, meitas Jolanta un Marika.
VAĻASPRIEKS: mūzika, makšķerēšana un… darbs.
HOROSKOPA ZĪME: Svari.
