Jau pēc desmit minūšu sarunas ar jaunjelgavieti, “Mežmaļu” saimnieci Sabīni Ķikauti, šķiet, ka esam senas paziņas. Ar viņu ir viegli sarunāties, Sabīne daudz smejas un joko, ir dzīvespriecīga un ļoti darbīga, izmēģinājusi dažādus rokdarbus — ada, tamborē, kādu laiku pinusi arī groziņus, taču nu klūdziņas izkonkurējis Sabīnes jaunais vaļasprieks — aušana. “Kaut kas jāizvēlas,” saka jaunjelgaviete. “Stelles aizņem vienu istabu, klūgām arī daudz vietas vajag, visu reizē nevar, arī laika visam nepietiek.”
Rūķīši gar kājām skraida
— Laiks ir relatīvs, kādam rit ātrāk, citam lēnāk. Kā iet jūsu laiks?
— Rikšiem skrien, dažreiz ir tā, ka gribas izmest visus pulksteņus no mājas un kalendāru ignorēt. Domāju, kad bērni būs patstāvīgi, atpūtīšos, lai gan saka jau, ka tā neiznākot — aiziet pensijā un atpūsties. Gan jau kaut kur pie stellēm arī beigšu elpot, ne jau rokām klēpī. Bet tagad, ja būtu brīvāks brīdis, gribētu krustu šķērsu izbraukāt Latgali. Tas ir Latvijas novads, kas man ļoti patīk. Man šķiet, Latgalē ir interesanti ļaudis. Bet pagaidām nekam citam, izņemot bērniem, vīram, mājai, rokdarbiem, laika neatliek. Darāmā tik daudz, ka laika arī miegam pietrūkst, guļu trīs stundas, dažreiz ir tā, ka “rūķīši gar kājām skraida”. No adīšanas sāp pleci, rokas. Izvingrojos pēc tam dārzā vagās, ziemā — sniegu tīrot. Bet, kā es mēdzu teikt, izgulēties varēs vēlāk, kamēr var, tikmēr ir jākustas un jādara.
— Kad ir grūti brīži, jūs…
— Kad ir grūti brīži, esmu pārgurusi, nav spēka, ņemu Edvarta Virzas “Straumēnus”, šī grāmata man ir gluži Bībeles vietā. Lasot to, rodas enerģija, gan garīga, gan fiziska, un atkal varu darboties. Man ļoti patīk senas lietas, un es ar prieku dzīvotu “Straumēnos” — tajā laikā, vietā, mājā. Dažreiz domāju, ka esmu piedzimusi neīstajā laikā, ne tur, kur man vajadzētu būt. Varbūt patika pret vecām lietām un nodarbēm arī bija viens no pamudinājumiem pievērsties aušanai.
Tas ir kā sāts
— Kur jūs nopirkāt stelles?
— Nebija nemaz tik vienkārši, ilgi meklēju, līdz tepat mūsu novadā atradu. Tās ir sviru stelles, varētu būt pusotra gadsimta vecas. Nācās nomainīt arī vairākas detaļas, kas savu laiku nokalpojušas. Veikalā neko nopirkt nevar, jāinteresējas pie citām audējām. Šķietus nopirku Jēkabpilī, pie vietējā meistara no jauna nācās izgatavot platumturi, no viņa arī dabūju tītavas. Ratiņu man uzdāvināja audēja no Skrīveriem. Tāda laba sajūta rodas, dzirdot mājās rūcam ratiņu. Sākumā steļļu klaboņa varbūt traucēja, tagad manējie ir pieraduši un pat patīk, jo rada omulību. Manējie jau līdz pēdējam neticēja, ka es tiešām vēlos aust. Domāja — parunāšu par to, un tā tas beigsies. Bet nekā! Kad iedabūju stelles istabā, nācās vien noticēt.
— Kas ir sarežģītākais aušanas procesā?
— Audekla ietaisīšana. Sākumā tam vajadzēja nedēļu. Tad izslēdzu telefonu, un mājinieki zina, ka mani traucēt nedrīkst, staigā uz pirkstgaliem. Simtiem diedziņu ir jāienītī, jāiešķieto, un, ja kaut par vienu nokļūdīsies, darbs vējā. Pēc tam kādu nedēļu pirkstu galus nejūt. Vienreiz uzliktais nobruka, tad bira asaras, kaut neesmu no raudātājām. Tagad no stellēm mani vairs neatraus, tas ir kā sāts, tā ievelk. Aušanas pamatus man ierādīja bijusī steļļu saimniece, nebija vienkārši iemācīties. Meitai, kurai rokdarbi nav mīļākā nodarbe, interese par aušanu ir, viņai patīk saivot. Tas arī kādreiz, senos laikos, bijis bērnu pienākums, par saivošanu vecāki devuši našķus.
“Rauj” no adatām nost
— Vai rokdarbi jums padevās jau skolā?
— Skolā negāja, nu “nāves smaka” bija, cik sirdssāpju sagādāja! Kad piedzima pirmais bērns, sāku adīt, tamborēt, jo tā vienkārši sēdēt un neko nedarīt nevaru, tad tiešām sāk sāpēt kauli, jūties vecs un nederīgs. Ar laiku iemanījos, rokas kustas gandrīz nepārtraukti, tagad pat televizoru neskatos, bet klausos.
— Vai, redzot, cik ilgi un sarežģīti top audekls, mainījusies jūsu attieksme pret audumu, apģērbu?
— Protams. Un tad, kad cilvēki dažkārt teic, ka par dārgu prasa — nesaprotu! Tas darbs nav izmērāms naudā. Runājot par apģērba kultūru, man šķiet, ka agrāk latviešu sievietes vairāk padomāja par ģērbšanās stilu, katra mācēja atrast tieši sev pieskaņotu “odziņu”, bet tagad liela daļa ģērbjas ļoti līdzīgi.
— Kur pārdodat darinājumus?
— Savas lietas tirgū pārdot nemāku. Vienreiz izmēģināju, tur man nav, ko darīt. Tie, kuri zina, paši prasa, citiem pastāsta. Tā tie pircēji rodas. Esmu tamborējusi un adījusi dažādu apģērbu — kleitas, vestes, džemperus, darinu apģērbu arī sev, taču līdzīgi kā kurpniekam, kuram nav kurpju, arī man nav laika pašai un ģimenei. Adu bērnu čībiņas, mazuļiem, kuri vēl nestaigā, darinu mazas stilīgas kediņas puisīšiem, meitenītēm pastaliņas. Zeķes sezonā “aiziet” kastēm, arī dūraiņi — nespēju pieadīt. Dažreiz pat tā, ka no adatām “rauj nost”, spēj tik adīt! Kad sāku aust, daudzi teica — kas tev ņems? Nodomāju — likšu lādē, būs pūrs. Bet nekā, pūrs neiznāks, labi pērk rīdzinieki, pārdodu konkrētiem cilvēkiem, veikaliem negribas dot, jo uzliek lielu uzcenojumu. Arī ārzemnieki sāk interesēties par zeķēm, varētu vairāk adīt, bet cik viens cilvēks var pieadīt? Nesaprotu tos, kuri saka — nevar iztikt, nevar neko nopelnīt, darba nav, iet uz pašvaldību pēc pabalsta, čīkst un žēlojas. Nu, kaut vai zeķes adi! Ne lielu naudu, tomēr nopelnīt kaut nedaudz var, bet vairākums cilvēku negrib, jo tas taču prasa piepūli. Turklāt ne jau tikai nopelnīt var, man par katru darbiņu — vienalga, zeķi, cimdiem vai segu — ir gandarījums. Esmu lepna par paveikto, katru zeķu vai cimdu pāri apglaudu un apčubinu. Katrā darinājumā ir ielikta kāda maza daļiņa dvēseles, jo — cik domu, turot darbu rokā, izdomā!
Dārzā Holandes
tulpes
— Cik ilgi jau saimniekojat laukos?
— “Mežmalās” dzīvojam desmit gadu, darba vēl lērums, kaut daudz jau izdarīts. Esmu dzimusi un augusi pilsētā, taču tagad mani no lauku mājas dzīšus neizdzītu. Ziemā vairāk laika aizņem rokdarbi, bet vasarā patīk rušināties pa zemi. Pagājušajā gadā hektāra platībā iestādījām upenes. Daļu stādu pirkām, daļu paši no spraudeņiem audzējām, jo tie nav lēti. Rudenī stādīšu zemenes. Sapnis vēl ir turēt kādu lopiņu, redzēs, kā būs. Ir arī košumdārzs, tam vīrs, kurš ir tālbraucējs un mēro ceļu uz Holandi, atved man stādiņus, ļoti labi ieaug. Visi rododendri ir no Holandes, arī dažādi skujeņi. Pērn iestādīju no Holandes vestās tulpes, pavasarī pirmo reizi ziedēja. Tik skaistas! Augumā raženas un tumši, tumši lillā, gandrīz melnas, arī rozīgas. Un kādas narcises atveda! Sastādīju, pavasarī gaidu, gaidu un pukojos — knīpstangas tādas, negrib augt! Bet kad izauga! Līdz tam nebiju tādas redzējusi — ziedi uz kāta sakārtoti kā maijpuķītei.
— Kas jums palīdz būt tik darbīgai, dod enerģiju un dzīvesprieku?
— Mana ģimene. Varbūt to tik ļoti novērtēju tāpēc, ka pašai tādas īsti nebija — mani audzināja vectēvs. Diezgan smaga bērnība bija, mācījos ļoti labi, pēc vidusskolas beigšanas gribēju studēt, bet naudas nebija un nācās iet strādāt, lai sevi varētu uzturēt. Dažreiz domāju — cik tomēr labi dzīvē viss iekārtojies! Augot pie vectēva, man jau nebija ne īstas ģimenes izjūtas, ne izpratnes par to, kā jābūt ģimenē. Šad tad ienāk doma prātā, ka varētu pati kaut ko pamācīties, kad bērni būs “uz savām kājām”. Dēls Ints studē Ventspilī, viņš būs tulks. Meitai Tīnai nākamais mācību gads pamatskolā ir pēdējais, vēl jau nav izlēmusi, kas patīk un kādu profesiju gribētu apgūt, pēdējā laikā iemēģina pavāra prasmes. Meita arī trenējas karatē. Šo sportaveidu varu ieteikt visiem vecākiem, tas ir fantastisks veids, kā bērns var sakārtot savu iekšējo pasauli. Kaut vai daži karatē pamatprincipi — karatē sākas ar pieklājību un beidzas ar pieklājību, pirms centies kontrolēt citus, iemācies kontrolēt sevi, vispirms gara spēks, pēc tam tehnika. Tas ir lielisks veids, kā sevi pilnveidot garīgi, rūdīt raksturu.
Rosības vairs nav
— Šis gads ir pēdējais mūsu valūtai latam. Kā jūs vērtējat eiro ieviešanu Latvijā?
— Par to īpaši neuztraucos, jo tā taču ir tikai nauda. Un kas ir nauda? Maksāšanas līdzeklis, tāpēc vienalga, kā to sauc. Vecā, īstā Latvijas laika lata “garšu” nesajutām, šī nauda, kas ir tagad, Latvijā “iekūleņoja” pēc krievu un Repšes rubļiem. To nesaistu ar nacionālo pašapziņu.
— Pagājušās nedēļas centrālais notikumus, arī viens no šīgada svarīgākajiem, bija vēlēšanas. Vai devāties nobalsot?
— Protams, izvēlēties nebija grūti, mums jau bija tikai trīs saraksti. Turklāt manu izvēli sašaurināja tas, ka varēju balsot tikai par tiem, kurus pazīstu, kuru darbu vai personiskās īpašības varu novērtēt. Sarakstos bija daudz cilvēku no citiem novada pagastiem, kurus nepazīstu.
— Vai varat salīdzināt Jaunjelgavu 1980. un 2013. gadā?
— Astoņdesmitajos te valdīja liela rosība, bija ražotnes, darba vietas, un līdz ar to cilvēku bija daudz vairāk. Pie mums pat brauca iepirkties no citām vietām. Tagad ir ļoti klusa pilsētiņa, cik cilvēku te vairs palicis. Mežizstrādes uzņēmums “Latsin”, kāda kokzāģētava un daži veikaliņi — vienīgās darbavietas, ja neskaita pašvaldību, tās iestādes un skolu. Nezinu, vai Jaunjelgavā vēl kādreiz varētu būt tāda rosība, kāda bija agrāk.
