Iršu ļaudīm pagasta centrs nu jādala ar bērnunama “Dzeguzīte” bērniem. Esmu dzirdējusi sakām, ka “Dzeguzītes” bērni ir nepieklājīgi, rupji un bezkaunīgi runā, neklausa auklītes.
Iršu ļaudīm pagasta centrs nu jādala ar bērnunama “Dzeguzīte” bērniem. Esmu dzirdējusi sakām, ka “Dzeguzītes” bērni ir nepieklājīgi, rupji un bezkaunīgi runā, neklausa auklītes. Man gan nav nācies sastapties ar tādiem samaitātiem bērniem, gluži otrādi — tieši pirms Ziemassvētkiem bija jauks gadījums ar bērnunama mazajām meitenītēm.
Svētku sestdienas novakarē nācu mājās gar bērnunamu ar iepirkumu somu rokā. Mazs bariņš meitenīšu (5—7 gadu vecumā) garlaikotas vilka uz priekšu un atpakaļ savas tukšās ragaviņas. Man pretī izskrēja divas mazās un piedāvāja: “Vecmāmiņ, sēdieties ragaviņās, aizvilksim mājās!”. Tā nebija izsmiešana, bet piedāvājums no sirds. “Jūs vēl esat maziņas, būs grūti vilkt.” Saskrēja apkārt viss meiteņu bariņš un bija gatavas “smagajam darbam”. “Mīļās meitenītes, šodien gan es vēl nesēdīšos jūsu ragaviņās, bet varbūt rīt vai parīt.” Meitenes nesaprata manas atbildes dziļāko jēgu, bet stāstīja, ka audzinātāja likusi darīt labus darbus, palīdzēt veciem cilvēkiem. Redzot smago nesamo, nolēmušas palīdzēt.
Mazās meitiņas, jūsu sirsniņās ir dievišķā dzirkstele! Ir gadījies, ka arī lielie zēni paņem smago somu, aiznes mājās un atsakās no piedāvātās konfektes. Vēl lepni nosaka: “Tā ir labdarība, par to maksu neņem!”. Tātad bērnu sirsniņas nav tukšas un aukstas. Un tas jau ir lielais audzināšanas uzdevums, lai šie bērni izaugtu par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem ar labvēlīgu dzīves uztveri.
Herta Tene Iršos
