Pāvests Jānis XXII, kurš vadīja katoļu baznīcu no 1316. līdz 1334. gadam Aviņjonā, Francijā, kādu dienu devās pastorācijas ceļojumā uz Parīzi. Pusceļā viņš apstājās Neveras pilsētas māsu klosterī.
Pāvests Jānis XXII, kurš vadīja katoļu baznīcu no 1316. līdz 1334. gadam Aviņjonā, Francijā, kādu dienu devās pastorācijas ceļojumā uz Parīzi. Pusceļā viņš apstājās Neveras pilsētas māsu klosterī. Mūķenes darīja visu, lai augsto viesi cienīgi uzņemtu.
Pirms došanās tālāk pāvests izteica savu atzinību klostera priekšniecei: “Cienījamā māte, ar jūsu viesmīlību esmu ļoti apmierināts. Priecātos, ja varētu jums kaut kādā veidā atmaksāt un izpildīt kādu jūsu vēlēšanos.” Priekšnieces atbildi nevajadzēja ilgi gaidīt. Smaidīgu un priecīgu seju abate pāvestam atbildēja: “Jūsu svētība, jūs jau zināt, ka mums, nabaga sievietēm, nepatīkami sūdzēt grēkus priesterim vīrietim. Vai būtu iespējams, ka jūsu svētība ļautu sievietēm sūdzēt grēkus citai sievietei? Tas nāktu mūsu dzimumam par svētību…”.
Pāvests kļuva domīgs. “Labi, es pārdomāšu šo lietu,” viņš teica.
Neilgi pirms aizbraukšanas pāvests lūdza klostera priekšniecei: “Man te ir maza lādīte. Tā man ļoti dārga, un būtu prātīgāk, ja jūs to uzglabātu. Jūs jau zināt, ceļā viss var atgadīties. Atceļā es to paņemšu. Te būs lādītes atslēga, bet es aizliedzu jums to atvērt!”.
Pāvests devās tālāk, bet viņš vēl nebija nonācis līdz nākamajām krustcelēm, kad klostera māsas jau spiedās apkārt savai priekšniecei un ziņkārīgi apbrīnoja skaisto lādīti. “Kas gan tik svarīgs un dārgs tur varētu būt iekšā? Varbūt mēs varētu to tikai drusciņ atvērt un ielūkoties? Svētais tēvs tik un tā to neuzzinās!” — tā māsas mudināja savu priekšnieci atvērt lādīti. Beidzot viņa, ziņkāres dzīta, drebošu roku to izdarīja.
Ak, vai! Visām par lielu pārsteigumu un izbailēm no kastītes izlidoja mazs putniņš un vienā mirklī pazuda klostera dārza kokos. Māsas vien paspēja iekliegties: “Ak, svētā eņģeļu māte!”.
Pēc pāris mēnešiem pāvests Jānis XXII, kā solīja, atkal ieradās Neveras klosterī. “Ak, cienījamā priekšniece, tiešām skaisti un patīkami atkal būt jūsu mājās! Turklāt es ilgojos pēc savas dārgās kastītes. Esiet tik laba un atnesiet man to!”.
“Piedodiet jel, piedodiet, jūsu svētība, bet jūsu putniņš aizlaidās projām…”. Pāvesta seja vilkās smaidā, tomēr viņš nopietni teica: “Tā, dārgās māsas, kā gan jūs iedrošinājāties to darīt? Es taču jums aizliedzu kastīti atvērt! Ja jūs nevarējāt atstāt neatklātu šo mazo noslēpumu, kā gan jūs varēsiet klusu ciest par lielo grēksūdzes noslēpumu? Nē, dārgās māsas, arī turpmāk jums būs jāsūdz grēki priesteriem vīriešiem!”.
(“Katoļu Baznīcas Vēstnesis”)
