Par Greķenkalnu Sērenes pagastā sauca sešu māju puduri. Divas no šīm mājām, Greķeni un Akoti, bija tieši uz Daugavas augstā un stāvā krasta.
Par Greķenkalnu Sērenes pagastā sauca sešu māju puduri. Divas no šīm mājām, Greķeni un Akoti, bija tieši uz Daugavas augstā un stāvā krasta.
Kā stāsta veci ļaudis, Akotos šuvis skroderis. Nu, tāds kā Silmaču Dūdars, bet tomēr ne tāds. Šis bijis pusmūža vīrs bez kādiem trūkumiem. Pratis arī citus darbus un, kā redzams, pasauli pazinis. Mīlējis vērot Daugavu ar kādreizējo Samēnu līci, Pungas mežu un rāmāko lielās upes plūdumu lejpus Akotiem. Kādreiz palīdzējis arī mājas darbos, bet, ja viņu kāds mēģinājis apcelt, vainīgajam “atkodies”. Tādēļ ļaudis no viņa pat baidījušies. Arī saimniekam pret skroderi bijusi bijāšana.
Varētu jau dzīvot, bet tajos laikos sēreniešiem nereti aptrūcis maizes, un tad jau lieks ēdējs nav vēlams. Saimnieks gan šad tad ieminējies meistaram par nepatīkamo likstu. Parādījis, cik maz graudu apcirknī.
Skroderis veselu dienu domīgs staigājis apkārt. Tad noteicis saimniekam: “Maize būs!”. Salicis visus savus darbarīkus uz galda, pat adatu ar ievērtu diegu, un pieteicis līdz viņa atnākšanai neko neaizskart. Mājas ļaudis nobrīnījušies, bet solījušies prasību pildīt. Skroderis aizgājis.
Pagājusi nedēļa un vēl dažas dienas, kad pēkšņi ieskrējis skroderis un ātri paskaidrojis: “Ja kāds prasa, sakiet, ka visu dienu esmu šuvis!”. Pats vienā mirklī pārģērbies, piemeties pie galda un cītīgi šuvis iesākto kažoku.
Nepagājis ilgs laiks, kad mājā ieskrējuši daži baltkrievi un uztraukti prasījuši, vai neesot redzēts kāds svešinieks. Skroderis, ar muguru pret durvīm sēdēdams, drusku pārvērstā balsī mierīgi skaidrojis: jā, nupat viens gar logu aizskrējis. Tur — uz tās birzītes pusi. Baltkrievi steigušies norādītajā virzienā. Vēl pārstaigājuši citas mājas un, meklējamo neatraduši, devušies uz Krustpili vai mājup uz Baltkrieviju.
Skroderis nu apziņojis visus, kam draudējis maizes trūkums, glābt mirkstošos rudzu maisus no Akotu piekrastes klinšu saplēstās strūgas. Sērenieši to izmantojuši, un pagasts ar maizi līdz rudenim bijis nodrošināts.
Izrādās, tajās dienās pazudušais skroderis aizgājis uz Krustpili, kur Daugavas krāčainajam posmam pieņēma speciālus ločus baltkrievu strūgām. Taču laikam ne jau bez pazīšanās viņš izmeklējis strūgu, piekrautu rudzu maisiem. Nevainojami novadījis strūgu pāri Priedulāja, Grūbes un citām bīstamām krācēm un akmeņiem. Kad nonākuši Samēnu līkumam iepretim esošajai Akotu klintij, kur straume rāvusi plostus un strūgas uz kreiso krastu un vajadzējis stingri turēties pa labi, lai strūgu nesatriektu pret klinti, skroderis — locis — devis pretēju pavēli. Kur strūdzinieki jau laikus sākuši ņemt pa labi, mūsu skroderis nokomandējis pa kreisi. Locim jāklausa. Strūga atdūrusies pret krasta klinti un sākusi jukt. Skroderis veikli izlēcis ārā. Kamēr strūdzinieki atjēgušies, skroderis pazudis viņam pazīstamā krasta krūmos. Kad strūdzinieki lamādamies ar grūtībām uzrāpušies stāvajā krastā, skroderis jau šuvis.
Cik ilgi viņš te šuvis, kas īstenībā bijis, no kurienes nācis un kur aizgājis — tas viss aizgājis aizmirstībā, bet pārdrošais riskantais gadījums vēl ilgi palicis veco sēreniešu atmiņā.
Tagad tur ir Pļaviņu spēkstacijas aizsprosts. Bīstamā klints guļ dziļi dzelmē. Nav vairs ne Akotu, ne Greķenu, ne Zemīšu, ne Sīļu. Drīz neviens vairs neatcerēsies, ka tādas mājas tur vispār bijušas.
