Pirms vairāk kā gada “Staburags” rakstīja par suņu ģimenīti —
suņu mammu ar diviem kucēniem, ko saimnieki izmeta ceļmalā un atstāja likteņa varā. Dzīvnieciņiem paveicās — bezpalīdzīgos, badā novārgušos suņukus pamanīja kāds aizkrauklietis un paglāba no bojāejas, nogādājot dzīvnieku aizsardzības biedrībā “Felida”, un drīz vien visiem sameklēja jaunas mājas. Viens no kucēniem nonāca Koknesē — viņš ir krietni paaudzies un sagādā daudz prieka saviem mīlošajiem saimniekiem.
Uzdāvina sev jubilejā
“Gribēju mazu istabas suni, tādu mazītiņu gultas sunīti,” saliekot plaukstas saujā, saimniece Ņina Rušmane rāda, kāda izmēra četrkājaino draugu vēlējusies. “Bet, paskat, kāds izauga — stirnas kājām! Tomēr viņš mums bezgala mīļš.”
Suņu puikam ir pašam sava māja, dārzs, rotaļu biedri, kārtīgas maltītes un, pats galvenais, mīloši saimnieki. Mazo kucēniņu, ko fotografēju pirms gada, vairs ne pazīt — vidēji liela auguma, paspūris brīvdomātājs, brūnās acis manī raugās ar draisku kucēna zobgalību, ziņkāri un uzticību. Džimis iekārtojas dīvānā līdzās saimniecei un klausās sarunā.
“Ieraudzīju “Staburagā” rakstu, uzreiz teicu vīram: man tūlīt būs jubileja, vajag beidzot to mazo sunīti, ko vienmēr esmu vēlējusies. Zvanu uz “Felidu”, stāstu, ka divi suņi man jau ir, bet es gribu maziņu, kas istabā dzīvotu. Atbildēja, ka jau pieci cilvēki pieteikušies un man diez vai tikšot. Es savukārt ņemos pārliecināt, ka nedrīkst man atteikt, jo drīz jubileja,” smejas Ņina. “Novembra beigās piezvanīja no “Felidas”, un pāris dienu pēc jubilejas aizbraucu uz Aizkraukli draugam pakaļ, kurpju kastītē atvedu. Domāju — nu, būs man maziņš sunītis. Kā tad! Tagad kā lec uz dīvāna, pie manis, liekas, ribas salauzīs! Bet, ko darīsi, mīlam, kāds ir, pēc dabas jau ļoti mīļš. Un aizstāv mani. Mazliet pārpūlējos, sāpēja pleci, prasu vīra kungam, lai pamasē. Kā Džimis viņam likās virsū! Domāja, ka man dara pāri.”
Konkurē ar kaķeni
Jaunajam iemītniekam iedzīvoties nebija grūti, divi mājas sargi — Pipars un Bonis, kas pie Rušmaņiem mīt četrus un piecpadsmit gadus — jaunpienācēju uzņēma viesmīlīgi. Tikai četrgadīgā karaliska izskata un auguma kaķene Pūce vēl tagad jūt nelielu aizvainojumu. Turklāt viņai vēl jāietur maltītes kopā ar jauniņo, kurš pilnībā okupējis saimnieces sirdi un mājas pirmo stāvu, liekot Pūcei pārcelties uz otro! Kad Džimis grib sadraudzēties, noguļas līdzās kaķenei un vēro viņu, līdz Pūce neiztur, ievelk melnajam mežonim ar ķepu un aizvainota dodas uz otro stāvu. “Gan jau saradīs,” nosaka Ņina. “Pūci paņēmu tepat pirms četriem gadiem gluži maziņu. Barojām ar pudelīti, vēl tagad, ieritinoties saimnieka azotē, mēdz sūkāt piedurkni.”
Meitās iet nav droši
Džimis dzīvo kopā ar saimniekiem vienā istabā — vienam pašam vesels dīvāns, ja kļūst garlaicīgi, tad var izkustēties, lēkājot no savas guļvietas uz saimnieku gultu. “Vakarā, gulēt ejot, klāju gultu, viņš — žik! — iekārtojas manā vietā, galva uz spilvena un guļ. Ierušinās pa vidu un citreiz ļoti krāc. Tad es pabikstu un saku: nu, vecais, kas būs par krākšanu!”
Saimniece priecājas — suns ir kārtīgs, jau no pirmajām dienām iemācījies, ka peļķītes mājā aiz sevis atstāt nav glīti un tam paredzēta konkrēta vieta. “Tagad ar to mums nekādu problēmu. No rīta pusseptiņos ar buču mani modina, lai laižu ārā.” Pēc kārtīgas izdzīvošanās pa āru, strādāšanas dārzā Džimis noguris nāk mājās. Lai varētu bez sirdsapziņas pārmetumiem gulšņāt mīkstajos, gaišajos dīvānos, jau zina — jānomazgā ķepas, tagad pieradis pie higiēnas procedūras, rāmi, padodot vienu ķepu pēc otras, gaida, kamēr saimniece noskalos dubļus no kājām.
Spēļmantiņu Džimim netrūkst, īpaši pie sirds iet tās, kuras, paņemot zobos, pīkst. Kamēr runājam, suns garlaikots paplucina gan plīša sniegavīram šalli, gan pakošļā rozā sivēnu, kura izdvestās pīkstošās skaņas viņam sagādā acīmredzamu sajūsmu. Saimniece sabužina drauga izspūrušo cekulu. “Var jau pieķemmēt, bet man patīk, ka viņš tāds izspūris, mazliet mežonīgs — tāda man pašai daba un dvēsele,” smejas Ņina un rezignēti piebilst: “Tikai mazais draņķis jauns vēl, bet oktobrī jau bija meitās. Izsaucu vetārstu, saspricēja, un norunājām, ka martā to meitās iešanas kāri likvidēsim. Tā jau varētu iet, bet tepat ceļš un mašīnas, nav droši.”
Briļļu vājība
Sausā barība vienmēr ir traukos, bet reizi dienā visiem dzīvniekiem tiek bļodiņa gaļas — divreiz nedēļā saimnieki pērk vairākus kilogramus subproduktu, gaļas atgriezumus, ko vāra visiem četrkājainajiem. “Kastroļus pievārām, smalki sagriežam un servējam, 12 kilo-
gramu viņi nedēļā apēd. Sauso barību ēd, cik grib. Rēķinājām, ka dzīvniekiem pārtikai tērējam gandrīz 60 eiro, neskaitot sauso barību, pienu, kotletes vai vēl ko, kas tiek no cilvēku galda. Džimis baltās jāņogas no krūma vasarā “šķina” iekšā, zemenes nolasīja dārzā.”
Kopumā esot rātns, lielu skādi nav nodarījis, bet šādas tādas blēņas gan dara.
“Pavasarī dārzā stādu sīpolus, sunītis līdzi. Iebakstu sīpolu, aizrušinu, bet neredzu, ka mans draugs aiz muguras rosās. Pagriežos, visus manus sīpolus pa vienam vien izvilcis ārā! Pie mājas puķudobes arī izdomāja “apkopt”, uztaisījām sētiņas apkārt, bet kājas tagad garas, lec pāri un rok. “Kritis” uz brillēm. Trīs jau sagrauza. Un es nevaru saprast, kāpēc viņš manas brilles kož nost — atstāju uz galda, un pazūd. Kad atrodu, no briļļu kātiem pāri tikai stieplītes palikušas. Bet, izrādās, mans vīra kungs bija viņam reiz brilles uz acīm uzlicis. Laikam jau tas pie vainas, iekārdināja.”
Kucēns sālsmaizē
Līdzās mājai voljerā mīt divi mājas sargi — četrgadīgais Pipars un piecpadsmitgadnieks ar ogļumelnu kažoku Bonis. Ar viņiem Džimis labprāt izdauzās un izrotaļājas, cik sirds kāro. Par katru no suņukiem Ņinai ir stāsts. Izrādās, arī baltais Pipars ņemts ar domu, ka būs neliels istabas sunītis, bet, tieši tāpat kā Džimis, ņēmis un izaudzis negaidīti liels.
“Ar Boni bija tā. Pirms padsmit gadiem nopirka kaimiņmāju, un jaunajiem saimniekiem uz sālsmaizi atveda melnu sunīti. Nosauca par Tontonu. Vasara pagāja, saimniece ziemā te nepalika dzīvot, devās uz pilsētas dzīvokli, un tur suni nebūšot, kur likt. Palūdza man, vai nevaru izmitināt Tontonu lauku mājās pie savas mātes,” stāsta saimniece. “Manai mātei tolaik bija ap 90 gadu, vecs cilvēks, kā viņa tiks galā! Piedāvāju Tontona saimniecei — ja suns sadzīvos ar manu lielo vilku, pieņemšu pie sevis pansijā ar norunu, ka pavasarī ņems atpakaļ. Mans lielais neiebilda, un paņēmu melno. Pavasarī kaimiņiene ieradās… ar jaunu suni — medību laiku. Prasu: kā tad tā, kur Tontonu liks? Viņas vīrs mednieks negribot to mazo, varbūt es varot paturēt. Teicu — labi! — un pārkristīju par Boni. ◆
