Savu pusgadsimtu staburadzietis Jānis Luža, kuram dzimšanas diena ir 22. jūnijā, sagaidīs klusi radu un draugu vidū Jāņu priekšvakarā, atsevišķi jubilejas svinības nerīkojot. “Tā iegājies — dzimšanas un vārda diena vienmēr svinēta reizē,” teic jubilārs.
Uz šosejas sagaida pavasari
Iebraucot ciemos pie Jāņa Lužas, satieku viņu labojam traktoru. Pēc sarunas vīrs dodas pļaut sienu. Jānis ne mirkli nesēž mierā, arī viņa sieva Tatjana, ar kuru kopā jau vairāk kā 30 gadu, čakli rosās saimniecībā. Kad vīrs vēl stūrēja kravas auto pa Eiropas un arī Krievijas šosejām, mājas rūpes pilnībā palika Tatjanas ziņā.
Nu jau vairāk kā gadu staburadzietis metis mieru tālbraucēja darbam. Jautāts, kādēļ, atteic: “Salūza mašīna, nedēļu nosēdēju Austrijā uz šosejas, nakšņoju autiņā, gaidīju vilcēju. Labi, ka sieva tāda rūpīga un pārtiku vienmēr deva līdzi vairāk, nekā vajadzēja. Bija agrs pavasaris, pa nedēļu pie šosejas viss saplauka, pēc tam vēl septiņas dienas mājupceļš… Ar to man pietika. Tagad strādāju daudznozaru kompānijā “Daugava”, katru vakaru esmu mājās un varu savā saimniecībā pastrādāt.”
Dienētu vēlreiz
Uz Sēlpils pagasta teritorijā izveidoto Staburaga ciemu 1945. gadā dzīvot un strādāt sabrauca ļaudis no malu malām. Jubilāra vecāki no Rīgas rajona šurp pārnāca 1969. gadā, un jaunajai ģimenei sākotnēji ierādīja dzīvesvietu netālu no bijušās Vīgantes skolas ēkas. “Te solīja bagātu dzīvi, cilvēki brauca no visurienes,” stāsta jubilārs. “Tolaik te vēl nekā nebija, pamazām radās pašreizējā apbūve, Līvānu mājas, daudzdzīvokļu ēkas.”
Pēc Vīgantes pamatskolas absolvēšanas puisis, kurš jau kopš bērnības bija saradis ar dzelžiem, devās mācīties uz Saukas profesionāli tehnisko skolu, apguva autovadītāja, traktorista arodu. “Šofera prasme apgūta pamatīgi jau no mazām dienām, kad vēl kājas līdz pedāļiem nesniedzās, sēdēju tēvam klēpī un stūrēju,” stāsta Jānis.
Atceroties dienesta laiku padomju armijā, jubilārs to piemin ar labu vārdu. “Dienētu vēlreiz,” viņš pasmejas. “Divus gadus pavadīju Ukrainā, biju šoferis, tā arī visu dienesta laiku pie stūres nosēdēju.” Kad atgriezies no dienesta, puisim ierādīts dzīvoklis ciema daudzdzīvokļu mājā. “Piešķīra pilnīgi jaunu dzīvokli, bet man nepatika, vajadzēja savu māju,” stāsta Jānis.
Bērnus vairs nevar atļauties
Staburaga pagasts kļūst aizvien tukšāks, nelīdz arī daudzus gadu desmitus gaidītais asfaltētais ceļš. Tas nu ir, bet cilvēki tik un tā aizbrauc, jo darba te nav. Jaunieši dodas projām, kāds vēl paņem līdzi vecākus, mājas paliek tukšas. “Mana māsa ar ģimeni dzīvo Anglijā, arī abi mani dēli aizbraukuši. Viens jau astoņus gadus dzīvo un strādā Īrijā, otrs — Norvēģijā. Tikai meita Latvijā,” stāsta jubilārs.
Kāda būs Latvijas nākotne? Jānis rausta plecus. Pašreizējā politika neko labu nesola, ja neko nemainīs, cilvēki turpinās aizbraukt. “Tagad demogrāfiskā situācija ir ļoti bēdīga, bērnus vienkārši nevar atļauties. Jau vienu bērnu apģērbt, paēdināt un izskolot ir dārgi, bet ja vajag diviem, trijiem? Tolaik, kad mani bērni bija mazi, ciemā bija darbs,” domā Jānis. “Darbs laukos varbūt būtu, bet atalgojumu taču arī gribas tādu, lai iznāk kam vairāk nekā tikai maizei.”
“Mana Zuzīte!”
“Vienmēr esmu daudz strādājis, kolhoza laikā bez brīvdienām “rāvām” visu gadu,” atminas Jānis. “Labi bija arī “treknajos gados”, kādu laiku pat apsvērām domu likvidēt saimniecību, nopelnīt var, kāpēc rauties? Taču “treknie gadi” pagāja, un nu labi, ka tā tomēr ir. Darāmā laukos netrūkst: jāapkopj zemes gabaliņš, lopi — cūkas, pāris govju, vistas. “Uz Jāņiem gaidām cālīšus izšķiļamies,” piebilst Tatjana. Kādā brīdī sarunu pārtrauc māviens, un Jānis uzsauc: “Nebļauj, Zuzanna!”. “Gotiņu sauc Abava,” Taņa pasmaida, bet Jānis paliek pie sava: “Mana Zuzīte!”.
Saimniecībā visu, ko var, sagādā paši. “Savai iztikai, un pilsētniekiem arī labi — ir piens, krējums, biezpiens, gaļa un olas,” stāsta saimnieks. “Protams, ir sakņudārzs, pats arī graudus audzēju un samaļu.” Jānis graudus maļ ar īstiem dzirnakmeņiem, tikai roku darbu veic pierīkotais elektromotors. Pirms tam izmēģinājis elektriskās dzirnavas, bet tās lāgā nedarbojās, un, nomocījies ar malšanu, saimnieks radis labu risinājumu. “Maizi gan vēl paši necepam,” piebilst Jānis.
