Uzglabājot augkopības produktus kaitēkļi visvairāk bojā graudus un to pārstrādes produktus. Daudzi kaitēkļi satur un izdala cilvēkiem un mājdzīvniekiem kaitīgas vielas, kas var izraisīt smagus fizioloģiskus traucējumus, tāpat kaitēkļi pārnēsā un izplata cilvēkiem bīstamas slimības.
Svarīga profilakse
Liela nozīme noliktavu kaitēkļu attīstībā ir ārējās vides apstākļiem — gaisa mitrumam un temperatūrai. Ja graudu mitrums ir zemāks par 12 procentiem, kaitēkļi nevar attīstīties, ja mitrums ir 13 procentu — kaitēkļu attīstība stipri palēninās. Lielākā daļa kaitēkļu nevar normāli attīstīties, ja gaisa mitrums ir zemāks par 60 procentiem, bet ērcēm — 70 procentu.
Kukaiņu un ērču aktivitāte ir atkarīga no ārējās vides temperatūras. Ja temperatūra ir zemāka par 16°C , tad stipri aizkavējas kaitēkļu vairošanās, 10°C viņi pārtrauc baroties. Daudzi noliktavu kaitēkļi iet bojā, ja temperatūra ir zem 0°C.
Noliktavu kaitēkļu apkarošanā galvenā nozīme ir profilaktiskiem pasākumiem: katru gadu pirms jaunās ražas ievietošanas noliktavā jāveic remonts, jāiztīra un jādezinficē telpas.
Car izraisīt gremošanas traucējumus
Miltu ērces (sīkas, baltā vai netīri baltā krāsā), bojā dažādus augu un dzīvnieku valsts produktus — visus graudus un to izstrādājumus, zāļu un dārzeņu sēklas, tabaku, kakao, salmus, sienu, sieru, arī ādu. Graudiem ērces vispirms izēd dīglīti un pēc tam pārējo graudu. Ērču bojātos produktus nedrīkst lietot pārtikā un lopbarībā, jo tie var izraisīt smagus gremošanas traucējumus. Šī ērce ir viens no nozīmīgākajiem noliktavu kaitēkļiem un sastopama laukā, bet noliktavās var nokļūt kopā ar novāktajiem graudiem. Iegareno ērču (sīkas, bezkrāsainas) bojājumi ir līdzīgi kā miltu ērcei. Parasti graudu noliktavās šīs abas ērces ir sastopamas kopā, tikai iegarenā ērce ir siltumprasīgāka un jūtīgāka pret pazeminātām temperatūrām. Kopā ar miltu un iegareno ērci vienmēr sastopamas arī viņu dabiskie ienaidnieki — parastā plēsīgā ērce. Viņu iznīcina kaitīgās ērces un to olas, tomēr nespēj pietiekami ierobežot kaitīgo ērču darbību.
Vispirms izēd dīgli
Maizes ķirmju (rūsgani brūna, noapaļoti cilindriska vabole, kāpurs — netīri balts ar dzeltenbrūnu galvu), vaboles un kāpuri bojā graudus un visus to pārstrādes produktus, zāļu sēklas, ādu, papīru, grāmatu iesējumus, kukaiņu kolekcijas, herbārijus, kafiju, tēju, drogas. Cietos produktos kāpuri izgrauž ejas, miltos izveido cietas piciņas, kurās iekūņojas. Bojāto produktu lietošana pārtikā ir kaitīga veselībai.
Parastā zaglīša (sarkanīga vai tumši brūna vabole, kāpurs — saliekts, gaiši dzeltens) viņa vaboles un kāpuri bojā visdažādākos dzīvnieku un augu valsts produktus, arī graudus un to izstrādājumus.
Zobkakla plaknis (vabole ar šauru, izstieptu plakanu ķermeni, sarkanīgi brūna, kāpurs — dzeltenīgs) vaboles un kāpuri bojā graudus un to pārstrādes produktus, kombinēto lopbarību, žāvētus augļus. Veseliem graudiem viņi vispirms izēd dīgli.
Neder ne pārtikai, ne lopbarībai
Graudu smecernieka (tumšbrūna vai melna, cilindriska vabole, kāpurs — saliekts, balts bez kājām) vaboles un kāpuri bojā graudus, visbiežāk rudzus, kviešus un miežus. Kāpuri izgrauž grauda iekšējo saturu, neskarot grauda apvalku. Kaitēkļa darbības ietekmē pieaug graudu mitrums, tie sāk pelēt un karst. Šī kaitēkļa bojātie graudi nav derīgi ne pārtikā, ne lopbarībā, jo kaitēklis satur kaitīgas vielas — kantaridinu, skābeņskābes sāļus, urīnvielu, kas var izraisīt nopietnus gremošanas traucējumus.
Labību kodes (nelieli, sudraboti pelēki tauriņi, kāpuri — dzeltenīgi balti ar sarkanīgi brūnu galvu) kāpuri visbiežāk bojā rudzu un kviešu graudus, retāk miežus un auzas. Viņi grauž graudus no ārpuses un saauž tos ar pavedieniem. Saaudumos, kas ir sabērumu virsējā slānī, ir daudz kāpuru eksrementu, labībā izveidojot lielākas vai mazākas pikas. Bojātajai labībai ir nepatīkama smaka, un tā nav lietojama pārtikā.
