Rīt Mārtiņš Vēzis svin vārdadienu. Mārtiņš ir īstens latviešu vārds, un klintainietis ar to ir mierā.
Rīt Mārtiņš Vēzis svin vārdadienu. Mārtiņš ir īstens latviešu vārds, un klintainietis ar to ir mierā. Viņš atceras, ka šis vārds pieminēts arī Viktora Lapčenoka un Noras Bumbieres dziedātajā dziesmā “Rudacīte”.
Kas iesākts, jāpabeidz
Par klintainieti Mārtiņu Vēzi var teikt — grāmatvedis no matu galiņiem līdz papēžiem. Vēža kungs gan atzīst, ka grāmatveža un ekonomista arods nav bijusi viņa sapņu profesija, taču klintainieša izpratnē jēdzienu “patīk” vai “nepatīk” nav. Viņš uzskata — ja kādu darbu esi uzņēmies, tas ir jāpadara labi un līdz galam. Tas attiecas uz ikvienu nozari un jebkuru darbu.
Mārtiņš Vēzis ir leišmales puika, jo dzimis un audzis netālu no Latvijas un Lietuvas robežas Ērberģes pusē. Pēc skolas beigšanas Mārtiņš iestājās Jēkabpils lauksaimniecības tehnikumā, kurā tolaik gatavoja grāmatvežus padomju saimniecībām un kolhoziem. “Gribēju kļūt par agronomu, bet biju sācis mācīties grāmatvedību un nolēmu — kas iesākts, jāpabeidz,” stāsta Mārtiņš Vēzis.
“Bijām tāds kā eksperimentālais kurss, jo mācījāmies trīs gadus un desmit mēnešu, tajā skaitā vairāk nekā gadu pavadījām praksē. Izvēlējos trīs dažādas prakses vietas, lai gūtu lielāku pieredzi. Pēc skolas beigšanas domāju strādāt par grāmatveža vietnieku, jo nezināju īsti, ko tāds ekonomists dara un ko “ziemā ēd”, taču toreizējā kolhozā “Selga” Klintaines pagastā darbu sāku tieši ekonomista amatā.”
Kapitālisma pamatlicējs
Vēža kungs stāsta, kā astoņdesmito gadu beigās kļuvis par kapitālisma pamatlicēju kolhozā “Selga”. Izpētījis vairāku kolhozu pieredzi ne vienā vien Padomju Savienības republikā, viņš izstrādāja savu darba organizācijas sistēmu, kuras pamatā bija saimnieciskais aprēķins. Kolhozā tai bija daudz pretinieku, taču, strādājot citādi nekā pārējās saimniecībās, cilvēki varēja vairāk nopelnīt, bet dažas nozares izkļuva no parādiem.
“Saimniecisko aprēķinu vispirms ieviesām cūkkopībā, kur bija vairāku desmitu tūkstošu rubļu liels parāds. Vēlāk šo sistēmu sāka izmantot autovadītāji un arī mehāniskajās darbnīcās strādājošie. Bija arī daudz pretinieku, kuri par mani sūdzējās dažādās instancēs, taču citu saimniecību vadītāji ieradās pieredzes apmaiņā,” atceras Mārtiņš Vēzis.
Ja nerēķina, bankrots klāt
Viņš tolaik prognozēja, ka drīz pēc šādas sistēmas strādās visā Latvijā, un tā arī bija. Veidojoties jaunajai saimniekošanas sistēmai, katrai precei un pakalpojumam bija sava cena, un viss maksāja tik, cik tas maksāja.
“Visu prasmīgi izrēķinot, varēja strādāt un pelnīt,” atzīst klintainietis. “Atmodas sākumā gribēju privatizēt vienu cūku fermu un turpināt strādāt. Taču pēc kolhoza likvidēšanas visus īpašumus savstarpēji sadalīja trīs klientu kooperatīvās sabiedrības, bet es nedabūju nekā. Laikam no manis baidījās, jo mācēju labi rēķināt. Bet tā jau ir — ja nerēķina, tad nekas arī neiznāk, un bankrots klāt,” saka Vēža kungs.
Tā kā ar cūkkopību nodarboties Vēža kungam tomēr nebija lemts, viņš kādu laiku strādāja gaterī par brigadieri, bet šobrīd vairākiem uzņēmumiem sniedz grāmatvedības pakalpojumus. Viņš uzskata, ka ikvienā lietā un vietā jābūt noteiktai kārtībai, vienalga, politikā vai biznesā.
Izgudro savu sistēmu
“Funktierētāja” gars viņā mājo joprojām. Viņš arvien domā, kā ar mazākiem līdzekļiem un laika patēriņu tikt līdz vēlamajam rezultātam. Pirms dažiem gadiem Vēža kungs izgudroja pats savu sistēmu, kā labāk organizēt grāmatvedības darbu, lai viss būtu skaidrs gan pašam, gan arī uzņēmējiem.
Pusmūžā apgūta arī datorprasme, kas atvieglo darbu. “Varētu jau iztikt bez datora un mobilā tālruņa, taču saprotu, ka ir 21. gadsimts un no tā nekur nespruksi. Datorā izstrādāju un izpildu veidlapas, kas man nepieciešamas darbam,” stāsta Mārtiņš Vēzis.
Jaunatnes dēļ jāiet līdzi laikam
Ar smaidu Vēža kungs atzīst, ka jaunās tehnoloģijas jāapgūst arī tāpēc, lai vieglāk saprastos ar jaunāko paaudzi: “Mazmeitai ir mobilais tālrunis, digitālais fotoaparāts, dators, un, lai ar viņu par šīm lietām runātu, man tomēr ir jāzina, kas tas ir un kā to lieto. Agrāk kopā ar meitu un mazmeitu audzināšanas nolūkā rušinājāmies dārzā. Katram bija sava dobīte, un vienu gadu tajās izauga brangi gurķi. Vienu gribējām atstāt sēklai, bet mazā to noteikti vēlējās vest līdzi uz Rīgu, jo tas taču pašas izaudzēts! Nu jau viņai citas intereses — sports, mūzika, taču šis kontakts no bērnības saglabājies.
