“Esmu cilvēks, kuram mīlestība vajadzīga un kurš bez tās vienkārši nevar iztikt. Jebkurā vecumā!” saka jaunjelgaviete Daina Grūbe. Viņai ir dzeja par mīlestību. Nupat iznācis pirmais romāns, kurā arī netrūkst mīlestības nots. Un piemērs tam, ka mīlestība neiet secen jebkurā vecumā, ir arī viņas pašas dzīve.
Bagātība mapītē
— Nupat iznācis jūsu pirmais romāns. Pastāstiet par tā tapšanu!
— Tas stāsts ir ļoti sens. Kad man jautā, cik ilgi šo romānu rakstīju, atbildu: četrdesmit gadu. Saknes šai iecerei ir mapītē, kurā apkopotas manas vecmāmiņas atmiņas. Tās rakstītas 1968. gadā. Man tad bija astoņi gadi, bet labi atceros, kā vecmāmiņa tās rakstīja. Ar pildspalvu, bet vēlāk iedeva mašīnrakstītājai, lai pārraksta divos eksemplāros. Mapītes sākumā ir novēlējums: maniem mazbērniem. Tolaik vecmāmiņai jau bija 78 gadi, un viņa mums gribēja atstāt liecības par savu dzīvi. Kad viņa nomira, man bija 16 gadu, un kopš tā brīža dzīvoju ar apziņu, ka man kaut kas ar šo bagātību jādara. Bet laikam jau man bija milzīga pietāte pret šo mantojumu, tāpēc uzdrošinājos tam ķerties klāt tikai pēc desmit apgādā “Zvaigzne ABC” nostrādātiem gadiem.
Romāna “Ducis cara rubļu” sižeta pamatā ir vecmāmiņas atmiņas, tomēr, lai grāmata iznāktu viengabalaina, lasītājam baudāma, daudz kas bija jāmeklē arhīvos, jāpapildina no citiem avotiem, no mammas stāstītā. Kur tas nepieciešams, liku lietā arī savu literāro iztēli. Šis nav stingri dokumentāls darbs, tomēr centos, lai nebūtu vēsturisku aplamību.
— Kāda bija sajūta, turot rokās savu romānu?
— Noteikti tajā brīdī jutos atlīdzinājusi savu parādu vecmāmiņai. Tomēr, saņemot romānu, manas izjūtas droši vien atšķīrās no citiem autoriem, jo grāmatas tapšanas gaitā visu laiku biju turpat blakus, apgādā, visos procesos sadarbojos ar savu jauko redaktori, kura jau bija rediģējusi daudzus manus tulkojumus. Patīkami pārsteigta biju par grāmatas noformējumu, par to, cik ļoti kolēģi centušies, lai grāmata būtu arī skaista.
Dzīvi caurvij mīlestība
— Šis gan nav jūsu pirmais solis literatūrā.
— Jā, 2013. gadā apgādā “Zvaigzne ABC” iznāca mana dzejas grāmata “Atstāj mani mīlošu”. Tā ir tematiska izlase, kurā iekļautie dzejoļi tapuši ilgā laika posmā.
— Nosaukums daudzsološs. Jums dzīvē mīlestības nav trūcis?
— Dzīvē gājis dažādi, tomēr varu teikt, ka mīlestība vijusies cauri visam manam mūžam. Esmu cilvēks, kuram mīlestība vajadzīga un kurš bez tās vienkārši nevar iztikt. Jebkurā vecumā!
— Jūsu vīrs stāstīja, ka esat iepazinušies internetā.
— Viss sākās ar iepazīšanās sludinājumu, kura pirmie vārdi bija: jaunu laulību nemeklēju! (Smejas.) Tālāk — piedāvājums kopīgiem teātra izrāžu apmeklējumiem un tamlīdzīgi. Tolaik jau vairākus gadus biju šķīrusies, jaunākais dēls tikko bija aizbraucis mācīties uz Angliju. Pirmo reizi dzīvē biju mājās viena un domāju: tagad dzīvošu sev. Tomēr, nejauši ieraudzījusi Pētera sludinājumu, uzrakstīju viņam. Drīz vien kopā aizbraucām uz teātra izrādi Valmierā. Viss tā ļoti strauji notika, un te nu mēs esam! Laikam jau esam satikušies īstie cilvēki. Mēs viens otru veiksmīgi papildinām. Pēteris, var teikt, ir mūsu ģimenes menedžeris, savukārt es esmu atturīgāka rīcībā, bet vairāk — ideju ģeneratore.
— Vai sen rakstāt dzeju?
— Pirmo dzejoli sacerēju, kad vēl nemācēju rakstīt. Man bija pieci vai seši gadi, un tas skanēja tā: “Vai jūs zināt, kas tas tāds,/ Kas tik nakti parādās?/ Viņam daudzas meitiņas,/ Visām zelta kleitiņas.” Vecmāmiņa šo dzejolīti aizsūtīja žurnālam “Zīlīte”, un drīz vien es saņēmu atbildi: “Mīļā Daina, paldies par mīklu! Centīsimies to atminēt un varbūt lūgsim talkā arī žurnāla lasītājus.” Vārds vārdā atceros, kas tur bija rakstīts, jo lasīt jau pratu. Taču laikam bija atminējuši paši, jo žurnālā pantiņš tomēr neparādījās. (Smejas.)
Starp puišiem
— Kāda jūs bijāt bērnībā?
— Nekad neesmu bijusi tāds ļoti rātns bērns. Pirmos trīs savas dzīves gadus pavadīju Suntažos, bet pēc tam desmit gadus dzīvojām Saulkrastos — tā ir mana īstā bērnības zeme. Man bija vecāks brālis, un mazotnē laiks pārsvarā pagāja zēnu pulkā. Mācēju spēlēt futbolu, hokeju, makšķerēt. Puikas ierādīja, kā vajag akmeņus pacelt un ar rokām ķert nēģus, savā dzīvē pat esmu pusotru nēģi noķērusi. Pusotru tāpēc, ka tas otrais paspruka! Mežā taisījām bunkurus, kurinājām ugunskurus, spēlējām kariņu. Bērnudārzā neesmu gājusi, jo man bija vecmāmiņa. Savukārt mamma bija skolotāja.
— Jums apkārt arī tagad ir vieni puiši.
— Jā, man ir trīs dēli, mazdēls, arī brāļadēls un krustdēls. Vēl ir puisis, kuru uzskatu par savu audžudēlu, jo viņš kādu laiku pie mums dzīvoja. Savukārt mana vecmāmiņa augusi ģimenē, kurā bija piecas māsas, dēlu viņas vecāki tā arī nesagaidīja. Acīmredzot aiznākamajā paaudzē liktenis to kompensēja.
— Ko dara jūs dēli?
— Vecākais dēls Andris dzīvo un strādā Rīgā. Vidējais Artūrs patlaban ir Anglijā, viņam tur ir ģimene. Arī viņš kopā ar savu otru pusīti, kura ir portugāliete, bija ieradies uz manas grāmatas atvēršanas svētkiem Rīgā. Jaunākais dēls Aivars no bērna kājas ir īsts ģeogrāfs un nu jau vairākus gadus ceļo pa pasauli. Viņš Notingemas Universitātē Anglijā studēja ģeogrāfiju, taču pagaidām viņam nav nopietnu karjeras plānu. Patlaban viņš ir kaut kur starp Austrāliju un Jaunzēlandi, pēdējo ziņu saņēmu no Vanuatu salas.
— Ceļojumiem taču vajag daudz naudas!
— Aivaram — nē. Viņam visur ir draugi, var dabūt naktsmājas. Ja ne, iztiek ar guļamtīklu. Līdzi mugursoma, guļammaiss, un — aiziet! Savulaik viņš stāstīja, ka līdz Eiropas ziemeļu tālākajam punktam Nodkapam Norvēģijā aizbraucis ar diviem latiem kabatā. Aivaram ir 25 gadi, un viņš vēl gadus piecus plāno blandīties pa pasauli. Pēc tam varbūt sāks domāt par piezemēšanos vienā vietā.
— No kā dēls mantojis piedzīvojumu garu?
— Izlasot manu romānu, var noprast, kur tās saknes meklējamas. No manas vecmāmiņas! Viņa savā laikā daudz ko dabūja gatavu, sieviete būdama. Es pati tā gluži “uz dullo” laikam klejot negribētu, tomēr, šķiet, arī esmu pietiekami pārgalvīga. Piemēram, 46 gadu vecumā pilnīgi sagriezu savu dzīvi ar kājām gaisā, pat nomainīju profesiju.
Neparasta un radoša
— Vai savulaik skolotājas darbu izvēlējāties mammas iespaidā?
— Laikam gan, jo tas bija darbs, kuru es pazinu. Mamma strādāja sākumskolā, un bija reizes, kad viņu aizvietoju jau divpadsmit trīspadsmit gadu vecumā. Mana pirmā darbavieta bija Ogrē, tolaik vienīgajā vidusskolā — milzīgā skolā, kurā bija pat desmit paralēlklases. Tomēr no skolotājas darba nenobijos. Pēc pāris gadiem apprecējos un pārcēlos uz Ērgļiem, kur 19 gadus nostrādāju vidusskolā.
— Vai šajā darbā nedraudēja izdegšana?
— Nē, ar mani tā nenotika. Taču esmu redzējusi kolēģus, kuriem visa dzīve ir tikai skola, un tad jau pusmūžā izdegšana ir nenovēršama. Šajā profesijā tomēr ir jāprot norobežoties. Ja to neiemācās, ir ļoti grūti. Jā, ejot klasē, es par savējiem stāvēju un kritu, jutu līdzi un domāju par katru, bet nebija tā, ka darba dēļ nevarētu naktīs gulēt. Laikam jau vienmēr biju mazliet neparasta skolotāja, jo man allaž bija arī papildu intereses. Tolaik Madonas pusē darbojos ļoti jaukā literātu apvienībā, kura aizvien vēl pastāv. Joprojām braucu ciemos, kad “savējie” aicina, un priecājos, ka tajā pusē viss joprojām notiek.
Ērgļos nodibināju, varētu teikt, novada avīzi, kaut gan tolaik novadu vēl nemaz nebija. Rakstījām par Ērgļiem un apkārtējiem pagastiem, izdevums iznāca divas reizes mēnesī. Avīzi vadīju trīs gadus, un tas bija ļoti vērtīgs laiks, kurā esmu tikusies ar daudziem interesantiem un izciliem cilvēkiem.
— Vienmēr esat bijusi radoša personība…
— Tā varētu teikt, un laikam jau arī tas man no vecmāmiņas. Pēc profesijas viņa bija grāmatvede, bet zināja vairākas svešvalodas, ļoti daudz lasīja un mēģināja arī pati šo to rakstīt. Atceros, kā manā bērnībā vecmāmiņa izdeva mūsu ģimenes žurnālu. Rokrakstā rakstīts, tas iznāca reizi nedēļā, un tajā publicējās mūsu ģimenes locekļi. Žurnālā bieži vien bija arī mani un brāļa garadarbi — dzejoļi, apraksti, zīmējumi.
Par grāmatām, kļūdām
— Kā kļuvāt par redaktori?
— Vienkārši pavērās citas darba iespējas. Mani allaž interesējušas valodas. Jau studiju gados cītīgi mācījos angļu valodu, un tā man labi padevās. Kad strādāju Ērgļos, kāda paziņa ierosināja, lai pamēģinu tulkot. Viņa saveda mani kopā ar cilvēku no apgāda “Zvaigzne ABC”, kurš manus mēģinājumus šajā jomā atzina par labiem, un tā es 2002. gadā sāku tulkot. Sākumā daudz ko nezināju, tagad pati brīnos, kādus vārdus tolaik meklēju vārdnīcā. Protams, 55 iztulkotās grāmatas man ir iemācījušas valodu vairāk nekā jebkuras studijas. Kad aizgāju no skolas, pāris gadu tikai tulkoju, vēlāk sāku strādāt izdevniecībā. Papildus tiešajam redaktores darbam aizvien vēl tulkoju — parasti, tiklīdz vienu grāmatu beidzu, jau rindā gaida nākamā.
— Vai sadarboties ar rakstniekiem ir vienkāršāk nekā strādāt skolā?
— Tas ir citādi nekā vadīt mācību stundu klasē, kur katrai minūtei ir stundas svars un katra sekunde — maksimāli piesātināta. Redaktora darbā vairāk varu savu laiku organizēt pati, ik dienu saskaros ar kaut ko jaunu. Visu laiku jāmācās, jāseko līdzi jaunumiem valodā, literatūrā. Protams, arī redaktors strādā ar cilvēkiem — autoriem un tulkotājiem. Pie mums mēdz sacīt, ka redaktors ir grāmatas saimnieks, jo jātur roka “uz pulsa” no mirkļa, kad saņemam manuskriptu, līdz brīdim, kad grāmata dodas uz tipogrāfiju. Patīkami ir strādāt ar autoriem, kas nāk ar savu domu, savu koncepciju, tomēr ir atvērti sadarbībai, lai rezultāts būtu maksimāli labs. Nepatīkamākie gadījumi ir tie, kad jāstrādā ar negatavu, nekvalitatīvu manuskriptu. Dažkārt cienījamam autoram būtu jāaizrāda: nu varēji vismaz kauna pēc pats tos komatus salikt! Protams, gluži tā es nesaku, kaut gan reizēm gribētos. (Smejas.)
Solījums sev
— Kā ar nākotnes iecerēm?
— Pēc tradīcijas par literārajām iecerēm nemēdz runāt, tomēr es šo tradīciju lauzīšu. Atzīšos — man ir divas idejas romāniem, kas tikai jāuzliek uz papīra, bet šobrīd šķiet, ka pati jaunākā ideja apsteigs šīs divas iepriekšējās. Tā ir saistīta ar Jaunjelgavas vēsturi. Konkrētāk nestāstīšu, bet pieminu to tāpēc, ka skaļi izteikti vārdi ir zināms solījums sev pašai un līdzcilvēkiem — jāatrod laiks rakstīšanai.
Vēl ceru, ka pienāks brīdis, kad vairāk varēšu paceļot. Pēdējā laikā ir bijušas citas prioritātes — dzīvesvietas maiņa, dzīvokļa remonts, kur jāiegulda nauda, — bet vēlos atrast laiku un līdzekļus arī pasaules iepazīšanai.
Man ir liels prieks, ka tik ātri esam iedzīvojušies Jaunjelgavā. Ka abi ar vīru te jau esam kļuvuši par savējiem — esam pieņemti un jūtamies labi, un varbūt arī paši varam kaut ko darīt šīs pilsētas labā.
Pieturzīmes:
◆ Dzimusi 1960. gada 4. janvārī Suntažos.
◆ Beigusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti.
◆ 22 gadus strādājusi par skolotāju, mācot latviešu valodu un literatūru, angļu valodu.
◆ Latviski iztulkojusi 55 grāmatas no angļu valodas.
◆ Kopš 2006. gada — apgāda “Zvaigzne ABC” redaktore.
◆ Dainas dzeja publicēta divos krājumos, nupat iznācis viņas pirmais romāns “Ducis cara rubļu jeb No svētdienas līdz svētdienai.”
◆ Ģimene: trīs pieauguši dēli — Andris, Artūrs, Aivars, mazdēlam Kārlim ir pieci gadi. Pirms pieciem gadiem otrreiz apprecējusies, vīrs — Pēteris Grūbe.
