Grāmatas vienmēr ir bijusi vērtība. Pēdējā laikā gan tās ne visi atļaujas iegādāties, tāpēc grāmatnīca mazpilsētā šķiet kas īpašs.
Ne vienmēr cilvēks tajā iegriežas ar mērķi kaut ko nopirkt, bet gūst priekšstatu par jaunāko literatūru. Grāmatnīcā strādāju devīto gadu un esmu ievērojusi, ka cilvēkiem bieži vajag laiku, lai izdarītu izvēli. Viņi aprod ar domu, ka vajag to grāmatu, un zina, ka pēc nedēļas vai mēneša tā viņus tur gaidīs.
Lai cik labas un skaistas grāmatas mums šķistu, ne vienmēr tās varam atļauties iegādāties. Nevaru teikt, ka grāmatas ir dārgas, ja ierēķina visus izdevumus, kamēr tā nonāk līdz veikalam, būtiska ir pirktspēja. Rīgā un citās lielajās pilsētās noteikti pērk aktīvāk, arī jaunās un reklamētās grāmatas. Reklāma ļoti ietekmē pircēju izvēli. Daudz ieklausās Pētera Kļavas ieteikumos. Lai gan viņš raksta par ļoti specifiskām un ne visiem saprotamām lietām, viņam izdodas izklāstīt domu vieglā valodā. Tomēr, lasot jau grāmatu, ne visi to tā izprot, kā Pēteris Kļava aprakstījis. Līgas Bauas grāmatas labi pērk, jo tajās ir par mums zināmiem cilvēkiem.
Vecāki vairāk atļaujas nopirkt grāmatas bērniem nekā sev. Labi vēl, ka ir cilvēki, kuri pērk grāmatas un sūta savējiem uz ārzemēm, lai jaunākā paaudze iemācās kaut ko latviski. Tagad vairāk informācijas iegūstam elektroniski un arī laika, šķiet, kļuvis mazāk, lai lasītu, tomēr situācija nav tik bēdīga. Grāmatas joprojām vairāk pērk pensijas vecuma cilvēki, arī kā dāvanu. Viņi apzinās, ka varbūt nevajag otram vēl kādu krūzīti, bet grāmatu tomēr novērtēs. Varbūt neizlasīs uzreiz, bet pēc laika. Piemēram, ir tāda grāmata “Pļaviņām 80”. Pagājis jau krietns laiks, kad pilsēta svinēja šos svētkus, bet pienāk kāds notikums, kas liek to atcerēties. Tā nesen nopirka desmit šo grāmatu. Cits savukārt izlasa kādu grāmatu bibliotēkā un izdomā, ka to viņam vajag mājās, lai var vēlreiz nesteidzīgi pārlapot.
Arī jauniešiem ir savas iecienītākās grāmatas, kuras katrs grib izlasīt. Daudzi vēlas lasīt angļu valodā. Ir grāmatas ar viktorīnām, un jaunieši ļoti meklēja atbildes dažādos izdevumos. Biju patīkami pārsteigta, cik viņi ir erudīti! Vecākā paaudze bieži sūkstās, ka bērni nelasa grāmatas, viņus tikai interesē datori. Kurš tad viņiem tos nopircis un iedevis, ja ne paši — gudrie pieaugušie? Agrāk arī mums bija sapirkti pilni plaukti grāmatu, bet vai visas izlasītas? Tagad, iespējams, kādam mājās ir desmit, taču izlasītas. Veikalā mums ir veco grāmatu plaukts, un var redzēt, ka daļa no tām ir pilnībā nelietotas, lai gan izdotas sen.
Pati joprojām labprāt lasu grāmatas. Tas vispirms saistīts ar darbu — lai zinātu par jaunāko literatūru. Tad varu ieteikt pircējiem. Mēs varam teikt, ka viena vai otra grāmata nekam neder, bet es piekrītu viedoklim, ka jāizlasa arī tāda, lai saprastu, kas ir laba literatūra. Joprojām cilvēkiem aktuāla ezoterika, acīmredzot gribas meklēt atbildes uz mūžīgiem jautājamiem. Vīriešiem daudz interesē vēsture.
Grāmatnīcā pašlaik nopērkamas ne tikai grāmatas, bet arī kancelejas preces, rotaļlietas, pat bižutērija, jo laukos tikai ar grāmatām nevar izdzīvot. Tā ir arī vieta, kur cilvēki ienāk parunāties, pastāstīt savu prieku vai kādu bēdu.
Pati esmu dzimusi Pļaviņās un ar maziem pārtraukumiem nodzīvojusi šajā pilsētā. Ja mans noskaņojums ir sliktāks, esmu kritiskāka — daudz kas te nepatīk. Tomēr, kad cilvēki sāk kritizēt šo vietu, gribas aizstāvēt. Tad apzinos, ka Pļaviņas ir maza un mīļa pilsēta. Nevar teikt, ka te notiek daudz, bet tajā pašā laikā nevar apgalvot, ka nekas nemainās, Drūmi, ka cilvēku paliek mazāk un arī skolēnu skaits sarūk. Maz strādājošo un vidējā vecuma cilvēku. Tāpēc, ka nav darba. Runā par to, ka skolām jāpiesaista skolēni, bet nevar piesaistīt tikai bērnu, piedāvājumam jābūt visai ģimenei. Ja tāda nav, iedzīvotāji dosies projām.
Tie, kuri no ārzemēm atbrauc ciemos vasarās, dalās divās grupās. Vieni ir priecīgi atkal ciemoties, satikt paziņas, un mums ir, par ko parunāties. Otriem nepatīk nekas. Tad man šķiet — kaut pienāktu diena, kad viņiem vajadzētu atgriezties tieši Pļaviņās, vietā, ko paši noniecinājuši. Bēdīgi skatīties, kad veikalā ienāk jauni vecāki ar bērnu, kurš neprot latviski un nevar sarunāties ar opīti. Viņi atbraukuši uz divām nedēļām un jautā, vai mums nav grāmatu angliski. Nopērciet Margaritas Stārastes grāmatu, jo viņas skaistie zīmējumi saprotami ikvienam!
Ziņas ikdienā cenšos skatīties un sekot līdzi visam aktuālajam. Politiķiem biežāk būtu jāizbrauc ārpus Rīgas, jo reģionos situācija ir pavisam citādāka nekā galvaspilsētā. Tāda dalīšana nav pareiza. Ja kāds politiķis dodas uz Latgali, garām Pļaviņām aizbrāžas lielā ātrumā, neko nepamanot. Tad gribas pateikt — no kā bēdziet, apstājieties, parunājiet ar to sievieti autobusu pieturā vai ienāciet grāmatnīcā, lai var gūt priekšstatu, kā mēs dzīvojam.
Dažkārt man šķiet, Pļaviņās mācījušies tik daudz talantīgu bērnu, ja kāda daļiņa atgrieztos un iekustinātu ko savā dzimtajā pilsētā! Varbūt kaut kas mainītos. Tādas izjūtas raisa arī tuvojošais pavasaris.
