Otrdien redakcijā bija ienākusi kāda piecu bērnu māmiņa (uzvārds redakcijai zināms) un vēlējās dalīties pārdomās par humānās palīdzības sadali.
Otrdien redakcijā bija ienākusi kāda piecu bērnu māmiņa (uzvārds redakcijai zināms) un vēlējās dalīties pārdomās par humānās palīdzības sadali.
“Staburagā” bija rakstīts, ka 22. jūlijā Aizkraukles rajona daudzbērnu ģimeņu biedrībā varēs saņemt humāno palīdzību. Todien arī es atbraucu uz Aizkraukli kopā ar savu piecgadīgo meitiņu.
Ap astoņiem atslēdza durvis, kur bija humānā palīdzība. Cilvēki kā negudri brāzās telpā un grāba, ko varēja. Kādam vīrietim pat nejauši trāpīja ar pannu pa galvu (humānajā palīdzībā bija ne tikai apģērbs, bet arī sadzīves priekšmeti). Šajā haosā es nevainoju humānās palīdzības mantu dalītāju. Manuprāt, sadalei vajadzētu savādāku kārtību, piemēram, mantas dot ar normu (vismaz sākumā). Citādi tie, kuri atbrauc vēlāk, praktiski nekā nesaņem. Turklāt ir atšķirība, vai ģimenē aug trīs vai desmit bērnu. Cik man zināms, cilvēki rindā stāvējuši jau no pulksten 6 rītā. Pēc dzirdētajām sarunām radās iespaids, ka ne visi mantas ņem nepieciešamības dēļ, drīzāk lai tās kādam pārdotu.
Radušos situāciju lūdzām komentēt daudzbērnu ģimeņu biedrības vadītāju Guntu Kursīti. Viņa pastāstīja: — Aizkraukles rajonā ir apmēram 100 daudzbērnu ģimeņu. Jau sen esmu secinājusi — labāk iztikt bez humānās palīdzības, jo vienmēr ir daļa neapmierināto. Mans darbs ir pēc brīvprātības principa: par to neviens nemaksā, turklāt es kavēju darbdienu, lai atvestu mantas no Rīgas. 100 cilvēku pūli nevaru izkontrolēt, nojaušu, ka ne visi ir godprātīgi. Reiz nemanīju, pa kuru laiku nozaga pilnu maisu ar veļas pulveri. To bija paredzēts izdalīt katrai ģimenei paciņu. Vēlāk dzirdēju, ka nozagtais pulveris pārdots Aizkrauklē. Diemžēl kultūru cilvēkiem nevaru ieaudzināt.
