Bebru pagasta zemnieku saimniecības „Pilslejas” īpašnieks Uldis Krievārs Valsts prezidentes Vairas Vīķes—Freibergas delegācijas sastāvā viesojās Izraēlā, kur iepazina šīs valsts lauksaimniecības politiku.
Bebru pagasta zemnieku saimniecības “Pilslejas” īpašnieks Uldis Krievārs Valsts prezidentes Vairas Vīķes—Freibergas delegācijas sastāvā viesojās Izraēlā, kur iepazina šīs valsts lauksaimniecības politiku. Par Izraēlā redzēto Krievāra kungs pastāstīja arī “Staburagam”.
“Šī bija lielākā uzņēmēju delegācija Latvijas vēsturē, kura devās oficiālā vizītē uz ārzemēm. Bijām ap 70 uzņēmēju, kuri pārstāvēja 18 dažādu tautsaimniecības nozaru, tajā skaitā arī lauksaimniecību,” stāsta Uldis Krievārs.
Divreiz vairāk piena
Izraēlas valsts veidojusies pēc Otrā pasaules kara, un lauksaimnieki šajā zemē darbojas dramatiskos apstākļos. Valsts teritorija lielākoties ir tuksnesis, tāpēc, lai iekoptu laukus, izveidota īpaša apūdeņošanas sistēma. Vasarā ir ļoti karsts, tāpēc govis kūtī regulāri apsmidzina ar ūdeni. Tomēr, neraugoties uz šādiem apstākļiem, vidējais izslaukums no vienas govs gadā ir 11,6 tonnas piena. Attīstītajās Amerikas Savienotajās Valstīs slauc 9,5 tonnas piena no govs gadā, bet Latvijā — tikai 5,8 tonnas.
Kaut arī Izraēla ir mazāka nekā Latvija, šajā valstī pārraudzībā ir tikpat daudz govju kā Latvijā — 110 tūkstošu. Taču pārstrādei pārdotā piena ir vismaz trīs reizes vairāk.
“Slaucēja” par 100 tūkstošiem eiro
Lai arī lauksaimniecības tradīcijas Izraēlā nav senas un šajā nozarē nodarbināti tikai divi procenti iedzīvotāju, izraēlieši paši sev nodrošina pārtikas produktus un saražo tos arī eksportam.
Latvijas pārstāvji apskatīja fermu, kurā govis slauc roboti. Viens robots apkalpo 60 govju. Kad dzīvnieks iegājis slaukšanas vietā, robots pievieno slaukšanas aparātu, kad process beidzies, noņem to un gaida nākamo ragaini. Robotizētā slaukšana gan nav pārāk izplatīta un darbojas fermās ar 100—200 govīm. Tie ir Izraēlā ražoti roboti, un viens tāds “radījums” maksā aptuveni 100 tūkstošu eiro.
Kolhoza vietā kibucs
Atšķirībā no Latvijas Izraēla ir viena no retajām valstīm pasaulē, kur joprojām ir kopīpašums. Kibucs ir kaut kas līdzīgs padomju laika kolhozam, taču viņiem nepatīk, ja to tā sauc. “Kibucu nozīme gan pamazām samazinās, un to vietā veidojas privātas saimniecības. Satiku kādu cilvēku, kurš strādājis kibucā, un viņš atzina, ka tas nav pārāk izdevīgi. Viņa tēvs, būdams inženieris, tur pelnījis tikpat, cik strādnieks, rokot ar lāpstu. Nebija stimula mācīties un strādāt labāk,” stāsta Uldis Krievārs.
Otra darbības forma lauksaimniecībā ir “mošav”, kura vairāk līdzinās kooperatīvam. “Mēs apskatījām ciematu, kurā 30 saimniekiem pieder 3500 govju. Katram vidēji simts lopu. Kūtis ir sabūvētas viena otrai blakus ārpus ciemata. Lopbarību šajā ciematā sagatavo centralizēti, viņiem bija arī speciālists, kurš rūpējas par sabalansētu barību dzīvniekiem. Visi kopā maksā par mēslu izvešanu un citiem pakalpojumiem,” redzēto komentē “Pilsleju” saimnieks.
Pirms vairākiem gadiem Izraēlā bija nopietnas problēmas saistībā ar vides piesārņojumu kūtsmēslu dēļ. Valsts finansiāli atbalstīja šīs problēmas risināšanu, un šogad jau uzbūvētas kārtīgas kūtsmēslu krātuves, izveidota sistēma, kura novērš piesārņojumu. Tie, kuri nebūs izpildījuši visus nosacījumus, savu darbību būs spiesti pārtraukt.
Šī bijusi viena no retajām lietām, kuru Izraēlas lauksaimniecībā subsidēja. Pārējo valsts nefinansē, turklāt Izraēlā valda ražošanas kvotu sistēma.
Liek lietā smadzenes
Uldis Krievārs stāsta: “Izraēla ir valsts, kura visvairāk naudas iegulda zinātnes attīstībā, un to var redzēt arī lauksaimniecībā. Šajā nozarē darbojas vairāki zinātnes institūti. Tieši cilvēku zināšanas un jauno tehnoloģiju ieviešana ražošanā ir labklājības pamats. Liekot lietā savas zināšanas, cilvēki šeit cenšas palielināt ražošanas efektivitāti. Izraēlā valda brīvais tirgus, te vairāk domā, lai cilvēks strādātu produktīvāk. Savukārt mēs bieži vien cenšamies par katru cenu saglabāt cilvēkiem darba vietas. Mums reizēm liekas, ka tad visiem būs labi, taču tā ir tāda sociālistiskā domāšana. Tas rada problēmu pēc problēmas, uzņēmums var kļūt nekonkurētspējīgs.”
Ko varam mācīties?
Uzņēmēju forumā Izraēlā arī Krievāra kungam bija iespēja personīgi tikties ar mūsu Valsts prezidenti, kurai viņš stāstīja gan par savu saimniecību, gan kooperatīva “Jaunais piens” darbību.
“Tehnoloģiju izmantošana – tas ir galvenais, par ko jādomā, attīstot saimniekošanu. Varbūt mēs uzreiz nevaram pārņemt viņu tehnoloģijas vai saimniekošanas principus, taču skats pasaulē motivē domāt un darīt. Ja viņi to var, kāpēc mēs to nevaram? Nav nekāda iemesla, lai mēs nevarētu sasniegt tādu izslaukumu kā Izraēlā. Daudzi uzskata, ka tas nav reāli un normāli, taču nekā pārdabiska tur nav. Vienkārši pārdomāti sakārtota ražošanas sistēma, zemnieki uzklausa, ko saka konsultanti, un izmanto jaunākās zinātnes atziņas,” secina “Pilsleju” saimnieks Uldis Krievārs.
