Eiropas Savienības priekšlikumos kandidātvalstu lauksaimniekiem, kuriem ir nelielas vai naturālās saimniecības, paredzēts piešķirt īpašas pensijas, lai tikai viņi atteiktos saimniekot.
Eiropas Savienības priekšlikumos kandidātvalstu lauksaimniekiem, kuriem ir nelielas vai naturālās saimniecības, paredzēts piešķirt īpašas pensijas, lai tikai viņi atteiktos saimniekot.
Latvijas zemniecība lēš, ka uz šīm pensijām, kuru apmērs tomēr nav zināms, varētu pretendēt desmitiem tūkstošu mazo piemājas saimniecību īpašnieku.
Kārdinoša ēsma, uz kuru lētticīgas zivtiņas varētu uzķerties —cer ierēdņi Briselē. Manuprāt, viņi maldās, jo nezina, ka latvietim turēšanās pie “sava kaktiņa, sava stūrīša zemes” gadsimtu gaitā pārmantota no paaudzes paaudzē. Lai varētu bez rūpēm gulēt uz mūrīša, latvietis nekad no kūts neizvedīs pēdējo govi un neaizaudzēs zemi ar kārkliem. Viņš vispirms padomās, kur ņems pienu, ja nebūs govs, un gaļu — ja aizgaldā nerukšķēs cūka. Ja visi sīkzemnieki saimniecības likvidēs, govis varēsim ierakstīt Sarkanajā grāmatā. Pienu un gaļu, protams, ievedīs no ES valstīm.
Lielākās saimniecības, kuru īpašniekiem pensijas nepiedāvās, pārstāvēs Latvijas lauksaimniecības preču tirgu Eiropas valstīs. Tātad — lieks konkurents jau tā pārpildītajā tirgū!
Lai kaut kā dabūtu malā arī šos zemniekus, Eiropas Savienība viņiem sola tiešos maksājumus, kuri būs piecas reizes mazāki par tiem, kādus pašlaik saņem ES valstu lauksaimnieki. Maksājumu izlīdzināšana varētu ilgt desmit gadu — pietiekams laiks, lai, maļoties Briseles ierēdņu birokrātijas dzirnavās, šobrīd kaut cik stabilo zemnieku noplicinātu līdz pēdējai govij, ieķīlātam īpašumam un pat ūtrupnieka āmuram…
Neticu, ka Latvijas zemniecība būs tik tuvredzīga un piekritīs šiem ES priekšlikumiem. Tie izvirzīti tikai ar nodomu dabūt pie malas potenciālos konkurentus — lauksaimniecības produkcijas ražotājus, lai piedāvātu mums pārtikas surogātus no ES.
