Izsoļu namā “Art Embassy” izsolīja pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, kura sākumcena bija noteikta 1800 eiro. Kā vēstīts uzņēmuma mājaslapā, ordenis tapis 20./21. gadsimta mijā Jāņa Mikāna zeltkaļa darbnīcā “Kalvis”. Ordeņa kādreizējais saņēmējs neesot zināms. Katrs pasniegtais valsts apbalvojums kopš 2004. gada tiek numurēts, un arī pirms šī perioda izgatavots tieši tik ordeņu, cik pasniegts. Latvijas normatīvajos aktos nav aizlieguma pirkt un pārdot valsts apbalvojumu. Lai gan emocionālā ziņā, uzzinot par šo izsoles priekšmetu, bija nepatīkami. Tomēr, mazliet padomājot, secināju — kāpēc nē? Kāpēc lai to nevarētu pārdot vai šajā gadījumā izsolīt? Valsts apbalvojums nav mantojums, tas ir goda tituls. Ordenis ir tikai ārišķīga zīme. Gods un lepnums, pērkot ordeni, neietilpst komplektā. Kāds komentētājs izteica viedokli, ka valstij šis ordenis būtu jāatpērk. “Tas būtu pašsaprotami un taisnīgi. Kā arī pamācoši, jo nebūs pēdējā reize!” izteicās anonīmais viedokļa paudējs. Tad jau uzreiz ordeņu pasniegšanu varētu apzīmēt ar vārdu “noma”. Pirmās pakāpes goda zīme ir zeltīta. Tā kā tā izgatavota ierobežotā daudzumā, kolekcionāriem un citiem vērtslietu mīļiem tas ir gards kumosiņš. Neapšaubāmi, visvērtīgākā tā ir saņēmējam — lepnums un prieks par atzinību. To, kas ar ordeni notiek vēlāk, kad tā saņēmējs devies aizsaulē, kontrolēt nevar. Vai pēcnācēji glabās ordeni vai izlems to pārdot, tas ir katra paša ziņā. Cilvēki nereti mēdz pieķerties priekšmetiem, radīt ar tiem emocionālu saikni. Atmiņas un emocijas, ko tie izraisa, nosaka to vērtību. Pasaules tirgū par ierastu praksi kļuvusi dažādu unikālu priekšmetu iegāde — sportistu godalgas, slavenību personīgās mantas un daudz kas cits. Vērtīgs nav pats priekšmets, bet ar to saistītie notikumi. Vērtību nosakām mēs paši. Priekšmeta īpašniekam ir visas tiesības izlemt, ko ar sev piederošo lietu darīt. Mēs nevaram vecākiem likt neatstāt savus bērnus, kā lai mēs prasām godāt un glabāt ordeni?
Šī ziņa sakrīt ar laiku, kad gandrīz visos novados piešķīra pašvaldības apbalvojumus. Lai man piedod šo apbalvojumu saņēmēji, bet jūsu ir par daudz. Manuprāt, šī tradīcija kļuvusi nedaudz nekontrolējama — pateicības, atzinības, goda tituls utt. Nereti apbalvojumus saņem vairāk nekā desmit cilvēku, un tā katru gadu. Kādreiz šķita, ka apbalvojumu saņem īpaši cilvēki, tagad liekas, ka apbalvojumam piemeklē kandidātus. Otra lieta, kā tiek vērtēts kam un kāpēc pasniedz apbalvojumu. Vai par labu sava darba veikšanu jāpiešķir apbalvojums? Vai tai nevajadzētu būt normai? Mums ir ļoti daudz līdzcilvēku, kas diendienā veic savus tiešos darba pienākumus apzinīgi, daži izdara vairāk, nekā no viņiem tiek prasīts. Apbalvojumam jābūt konkrētam un pamatotam. Godu un lepnumu nevar nopirkt, tāpat to nevar uzdāvināt. Vai nu ir, vai nav — apbalvojums to nemainīs. ◆
