Kad citi oktobra nogalē greba ķirbjus un piemeklēja tērpu Helovīna ēverģēlībām, Kokneses pilsdrupās notika veļu vakara svinības.
Ne tikai rudenī
Tautā par veļu laiku visbiežāk pieņemts uzskatīt laiku starp Miķeļiem (29. septembris) un Mārtiņiem (10. novembris), tomēr rakstveida liecībās parādās ziņas, ka dažādās vietās atšķiras veļu laika ilgums.
Piemēram, Nītaurē un Bērzaunē veļu laiks esot sācies deviņas dienas pirms Miķeļiem un beidzies deviņas dienas pirms Mārtiņiem. Vecumnieki veļu laiku skaitīja no Mārtiņiem līdz 12. decembra dienai. Saglabājušās liecības, ka veļu mielasti tikuši rīkoti ne tikai rudenī, bet arī Ziemassvētkos, Lieldienās un Jurģos.
Klusais laiks
Ierastajā izpratnē veļi ir mirušo cilvēku dvēseles, kas pēc nāves turpina dzīvi viņsaulē. Veļu laikā saimnieks ar saimi aicina mājās ciemoties mirušo piederīgo veļus un sarīko tiem svinīgu mielastu.
Godinot aizgājējus, veļiem senatnē klāja galdu vai deva mielastu istabā, rijā, pirtī, senajās ziedošanas vietās: pie senču ozoliem, pie lieliem akmeņiem, dižkokiem, vecās krāsmatās. Zemgalē pannās sabēra degošas ogles un nesa, lai veļi sildītos. Mielastam parasti tika vārīta biezputra, bet galdā lika arī citus ēdienus.
Klusajā veļu laikā bija dažādi liegumi. Cilvēki pulcējās kopā, uzturējās savās mājās, strādāja, atminējās aizgājušos dzimtas cilvēkus, stāstīja pasakas un minēja mīklas. Tajā laikā nevērpa, netirgojās, nesita un citādi skaļi netrokšņoja.
Laimi kapos nemeklē
Ap pussimt koknesiešu, veļus godinot, pilsdrupās dziedāja, gāja rotaļās, kūra ugunskurus, vārīja putru, dzēra tēju, minēja mīklas un stāstīja stāstus. Un tie nebija joki. Kāda rīteriete atcerējās, ka vēl jaunībā ieraudzījusi krāšņu ceriņu pie kapiem un izdomājusi tajā atrast laimīti. Tobrīd pēkšņi sacēlies tāds vējš, licies, gari aizliedz pieskarties to īpašumam. Kopš tās reizes stāstītāja nekad vairs laimi kapos nav meklējusi.
Savukārt Birutas kundze atcerējās kādu notikumu Kurzemes pusē. Astoņgadīga meitene vecos kapos atradusi galvaskausu un atnesusi uz mājām. Vecāki neļāvuši to nest istabā un novietojuši kūtī. Kopš tā laika Augustiņš (galvaskausu nosauca šādā vārdā, jo to atrada augustā) kļuva par mājas sargu. Un tas tiešām godam pildījis savus pienākumus. Reiz mājnieki dzirdējuši it kā klaudzienus, it kā soļus istabā. Cēlušies skatīties, kas par lietu, aizgājuši arī uz kūti un tajā notvēruši zagli. Savukārt citreiz pēc šāda “signāla” izdevies izglābt tikko dzimstošu teliņu. Reiz kādam no strādniekiem galvaskauss apnicis, un viņš to ielidinājis dīķī. Augustiņš par to ļoti “apvainojies” un nobendējis visas zivis. Mājnieki pēc tam visu dīķi pārmeklējuši, līdz atraduši nežēlastībā kritušo mājas sargu un turpmāk viņam ierādījuši vietu istabā.
“Velis” ar bļodu
Taču dažkārt gadās, ka bailēm lielas acis. Tas noticis jau pirms krietna laika. Kāds fanātisks folkloras vācējs reiz apciemojis tautas gara mantu pārzinātāju — kādu večiņu, kura viena dzīvojusi purva malā. Viņai bijis tik daudz ko stāstīt gan par mošķiem, gan par ļaunajiem gariem, gan par traģiskiem notikumiem, ka nemanot pienācis vakars un ciemiņam nācies lūgt naktsmājas. Viņš ievests kādā istabā, kurā bija visādas lādes un kastes. Viņš tūliņ licies uz auss, jo elektrības mājā nebijis. Taču drīz vien sadzirdējis tādu dīvainu troksni. Nu miega vairs nebijis nevienā acī. Ticīgs cilvēks būdams, metis gan krustus, gan skaitījis Tēvreizi. Taču skaņas nav mitējušās. Pēc brīža viņš uz grīdas ieraudzījis baltu tēlu. Ar jaunu sparu ciemiņš ņēmies mest krustu un skaitīt lūgšanas, bet baltais tēls nepazudis. Par laimi, kabatā viņam bija sērkociņi. To gaismiņā viņš atklāja “veļa” noslēpumu — saimnieces kaķim bija uzkritusi balta bļoda, un viņš centās tikt vaļā no tās gūsta. ◆
