Pie tā, ka vai katram ministram valdībā ir pulciņš padomdevēju, esam pieraduši. Viņu skaits īpaši vairojas, kad mainās valdības un bijušajiem ministriem vai deputātiem vajag amatus.
Pie tā, ka vai katram ministram valdībā ir pulciņš padomdevēju, esam pieraduši. Viņu skaits īpaši vairojas, kad mainās valdības un bijušajiem ministriem vai deputātiem vajag amatus. Kaut arī ar ministrijas vadīšanu neesi ticis galā, padomu došanai iesācējam būsi labs diezgan. “Papīru būšanas” taču paliek tās pašas.
Gribētos ticēt, ka citādi padomdevējus izvēlas jaunais zemkopības ministrs Mārtiņš Roze. Par ārštata padomniekiem viņš aicinājis sešus pieredzējušus praktiķus: akciju sabiedrības “Tērvete” valdes priekšsēdētāju Modri Gobu, zemnieku no Rēzeknes rajona Gaigalavas pagasta Pēteri Stanku, rapša eļļas un biodegvielas speciālistu Udo Pērsi no Skrīveriem, Mazo gaļas ražotāju un pārstrādātāju asociācijas prezidentu Aivaru Meiju, lielsaimniecības “Rūķīši” īpašnieku no Valmieras rajona Anriju Šļaukstiņu un Brenguļu pagasta uzņēmēju Elmāru Švēdi.
Četri no šiem kandidātiem tomēr izvēlējušies būt par ekspertiem, kuri ik mēnesi saņem 200 latu algu. Vienīgi Elmārs Švēde piekritis būt par ārštata padomnieku. Zemkopības ministrijas ilggadējais ierēdnis, kurš bijis gana labs vairākiem ministriem un stājies no vienas partijas otrā, Jānis Lapše gan apgalvo, ka īpašas atšķirības starp ekspertu un padomnieku neesot.
Tomēr nekur nav deklarēts, kāpēc tieši šie cilvēki izraudzīti padomnieku amatam. Lielsaimnieks Anrijs Šļaukstiņš atklāti atzīstas, ka pats nezina, kāpēc ministrs izvēlējies tieši viņu… Viens otrs no nākamajiem ekspertiem uzskata, ka tas būšot tikai goda amats. Bet vai tādā gadījumā par to vēl jāmaksā?
Lauksaimniekiem taču ir tik daudz dažādu organizāciju, kuras apvienojušās sadarbības padomē un, cerams, labi pārzina visas lauku problēmas. Vai tās nav pietiekami kompetentas, lai dotu padomus zemkopības ministram? Taču, ja likums paredz un budžetā konsultantiem atvēlēta nauda, grēks būtu neizmantot, vai ne?
Esmu pārliecināta, ka vislabākā padomdevēja jebkuram ministram būtu pati dzīve, cilvēki laukos, pie kuriem viņiem pēc iespējas biežāk jābrauc. Vienā pagasta ļaužu sapulcē var uzzināt vairāk nekā stundām garā priekšlasījumā ministrijā. Un tās ir vispatiesākās ziņas, kuras ne nieka nemaksā. Vien no Rīgas līdz pagastam izlietotās degvielas tiesu.
