Vallieti Raiti Riekstu iepazinu nejauši, ielu intevijā aptaujājot lasītājus. Jau ar pirmajiem vārdiem vīrietis ieinteresēja — gleznotājs ar savu pasaules uztveri un vērtējumu, ko plašāk viņš atklāj šajā intervijā.
Vallieti Raiti Riekstu iepazinu nejauši, ielu intevijā aptaujājot lasītājus. Jau ar pirmajiem vārdiem vīrietis ieinteresēja — gleznotājs ar savu pasaules uztveri un vērtējumu, ko plašāk viņš atklāj šajā intervijā.
Aizkraukles rajonā Raita Rieksta mākslinieciskā darbība nav zināma, jo par vallieti viņš kļuvis pavisam nesen. Līdz tam dzīvojis Madonā, kur bijušas vairākas personālizstādes, aktīvs darbs Madonas mākslas studijā, izstādes organizētas arī Rīgā.
Audzē sirmu bārdu
— Kā kļuvāt par vallieti?
— Esmu dzimis madonietis, ilgus gadus dzīvoju Madonā, bet tā sanāca, ka nu jau vairākus mēnešus saucu sevi par vallieti. Te ieprecējās māsa, no šīs puses arī mātes radi. Kad māsa ar ģimeni pārcēlās uz Vecumniekiem, es ar māti atnācu uz viņas dzīvokli Vallē.
— Vai Vallē jums patīk?
— Šī vieta vēl nav iepazīta un es garlaikojos, audzējot sirmu bārdu. Madonā biju aktīvāks, darbojos Madonas mākslas studijā, organizēju savu darbu izstādes.
— Ko jums nozīmē gleznošana?
— Tā ir visa mana dzīve! Vēl mazs puika biju, kad tapa pirmā glezna. Mans tēvs aizrāvās ar glezniecību un arī mani tajā ieinteresēja. Skolā zīmēšanā bija tikai piecnieki. Citās mācībās — trijnieki, četrinieki, bet zīmēšanā vienmēr augstākais novērtējums. Cilvēks jau tā iekārtots, ka par kaut ko interesējas. Cits skaisti dzied, dejo, man patīk gleznot. Citiem vārdiem runājot: mēs katrs spēlējamies savā smilšukastē. Es nevaru bez glezniecības, pat pa naktīm gleznoju. Es tad esmu uz sava īstā ceļa, ieeju savā pasaulē, kur apkārtējo problēmām vietas nav.
Attēlo savas izjūtas
— Ko jūs attēlojat savos darbos?
— Gleznās izpaužas mani pārdzīvojumi, mana ikdiena, taču es necenšos attēlot pilnīgu reālismu. Galvenais, lai jūtamas manas domas un dzīves redzējums. Saistībā ar konkrētā brīža izjūtām tad arī top darbs. Citreiz sevi izsaku gleznojot abstrakto, bet citreiz pasaules uztveri izsaku ainavās, klusajā dabā, portretos.
— Kur mācījāties gleznot?
— Pirmos pamatus ierādīja tēvs, taču vispamatīgāk gleznošanu apguvu Maskavas tautas mākslas universitātē. Tur neklātienē piecos gados beidzu glezniecības un grafikas studijas. Daudz iemācīja arī Madonas studijas vadītājs Simsons.
— Vai ar mākslu var nopelnīt?
— Tas ir kā pa trepēm ejot — ja trāpies uz tā paša pakāpiena uz kura ir pircējs, viss kārtībā. Ikdienas pircēji gandarījumu gan nesniedz, jo viņi darbus vērtē pēc principa “patīk” vai “nepatīk”. Bildīte smuka, rāmītis labs — pērk. Vērtīgāki ir pircēji, kuri pasūta konkrētus darbus vai izvēlas tos vērtējot kompozīciju. Uzskatu, ka tie ir atsevišķi gadījumi, kad ar mākslu var nopelnīt. Man gleznošana tomēr ir prieks, kaut, protams, tas prasa finansiālus ieguldījumus, jo krāsas, otas, gleznu rāmji maksā naudu.
Ticība dzen pūlī
— Jūs esat ticīgs?
— Jebkura ticība ir kolektīva domāšana un agri vai vēlu dzen tevi pūlī. Bet pūlī tu esi maziņš. Es esmu vairāk individuālists, redzu pasauli ar savu skatījumu. Katra cilvēka pasaules uztvere ir ļoti personiska, nevar visi redzēt vienādi.
— Kādu pasauli redzat jūs?
— Baidos, ka pēdējā laikā mana pasaule paliek tumšāka, bēdīgāka.
— Kādēļ?
— Varbūt tādēļ, ka šobrīd esmu bez darba. Ilgus gadus mans maizes darbs bija degvielas uzpildes stacijas operators, esmu beidzis arī datoroperatora kursus, bet šobrīd nav kur strādāt. Esam tā audzināti, ka bez darba nevar, taču laiki mainījās un nu esam katrs pats sev saimnieks, varam darīt ko gribam. Neesmu pie tā radis. Taču dzīvē viss notiek pēc stingriem likumiem, tieši tas, kam jānotiek. Un cilvēks ir pamats, kādēļ vispār kaut kas notiek. Mēs gan varam notikumu virzību mainīt, taču tad jābūt ļoti stingriem argumentiem. Bet tā kā cilvēks savā būtībā ir slinks, biežāk ļaujas lai straume viņu nes pašplūsmā. Varbūt tā ir arī ar mani.
— Kādu jūs redzat 21. gadsimta cilvēku?
— Šodien vairumam galvenā vērtība ir pilna bļoda. Tā ir galvenā 21. gadsimta cilvēka prasība, bet tā nu šodienas dzīve iekārtota.
— Vai pieļaujat, ka ir liktenis vai kāds augstāks spēks, kurš mūs vada?
— Tas varētu būt dažādu spēku kopums, kas veidojas no pašiem cilvēkiem. Ar savu gribu, savu izpratni un darbošanos cilvēks pats veido savu vidi, kurā dzīvo. Mums, protams, katram ir noteikta loma šajā vidē, noteikts ceļš ejams. Piemēram, man pat sapņos nerādījās ka es no Madonas pārcelšos uz Valli, bet te nu es esmu. Acīmredzot tāds ir mans ceļš.
— Jūs esat ar to apmierināts?
— Vēl neesmu novērtējis savu vietu, vēl esmu meklējumos.
Daļu dzīvesstāsta sadedzina
— Vai jums ir arī citi vaļasprieki?
— Agrāk daudz fotografēju, pats izgatavoju krāsainos diapozitīvus. Bija sava mājas fotolaboratorija, dažādu marku fotoaparāti. Tagad šī nodarbe piemirsta, nu jau arī bildes fotogrāfi paši neizgatavo, nes uz salonu. Rakstu dienasgrāmatu, savu dzīvesstāstu, bet par to nevēlos daudz runāt. Tieši šīs nodarbes dēļ bijušas problēmas, sieva tādēļ aizmuka atpakaļ uz Maskavu. Dienasgrāmatā atklāti uzrakstīju savas domas, pārdzīvojumus par jaunības dienu mīlestību. Sieva izlasīja un mani pameta, kaut trīspadsmit gadus bijām kopā nodzīvojuši. Dienasgrāmatu pēc tam mežā sadedzināju, nu rakstu jaunu.
— Kāds jūs esat pēc rakstura?
— Individuālists. Es neprotu kontaktēties ar apkārtējiem, laikam tādēļ Vallē vēl nav draugu un domubiedru. Vietējie pat nezina, ka es gleznoju, jo nevienam ar to nelielos. Esmu vienpatis, radis būt pats ar sevi. Man nevajag asfaltētas ielas un ērtības pārpildītā pilsētā, es labāk jūtos lauku vidē vienatnē. Tas dod brīvības sajūtu. Esmu arī diezgan atklāts, padomju laikos man bija “nepareizs” uzskats un es nestājos komjaunatnē. Par to vēlāk smagi samaksāju. Armijā mani nosūtīja uz celtniecības bataljonu, kur dienēja “pāraudzināmie”. Dabūju radioaktīvo starojumu, ilgi ārstējos kara hospitālī Ļeņingradā. Mājup atgriezos kā invalīds.
— Tātad bijāt dumpinieks?
— Nu kā lai saka, latviskie uzskati mani reizēm ir gremdējuši, toties tagad varu lepni teikt, ka neesmu tos noliedzis un kažoku mainījis.
Kārtībai jābūt
arī haosā
— Vai jums ir daudz gleznu?
— Skaitījis neesmu, bet uzgleznots ļoti daudz. Draugiem, radiem atdāvinātas, pārdotas. Mani darbi ir Maskavā, Pēterburgā, kur pie draugiem aizbraucis starp savām gleznām jūtos kā mājās.
— Nav žēl dzimtās Madonas?
— Aizbraucot uz Madonu vairs nejūtos tai piederīgs. Daudz jaunu man svešu cilvēku. Madonas apkārtne man šķiet krāšņāka par Valli, taču pati sabiedrība man jau kļuvusi sveša.
— Vai Valle būs redzama jūsu darbos?
— Laikam jaunā vide man vēl nav tuva, tādēļ iedvesmas lieliem mākslas darbiem pagaidām nav. Vairāk darbojos praktiski, savedu kārtībā glezniecības piederumus, sakārtoju krāsu kastes. To darot sevi kritizēju, ka esmu pieļāvis lielu haosu sev apkārt.
— Mākslinieki taču vienmēr ir mazliet haotiski ļaudis!
— Tā jau tas ir, tomēr kārtībai jābūt arī haosā. Citādi vairs nevar atrast ne rīta, ne vakara. Tagad pamazām visu sakārtoju, tad arī gleznošana veiksies.
VĀRDS, UZVĀRDS: Raitis Rieksts.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1951. gada 13. janvāris, Madona.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
ĢIMENE: sieva dzīvo Krievijā, bērnu nav.
NODARBOŠANĀS: bezdarbnieks.
VAĻASPRIEKS: gleznošana.
HOROSKOPA ZĪME: Mežāzis.
