“Piekrītu kāda mākslinieka teiktajam: katra izstāde ir kā cirkulis: mēs iespraužam, novelkam apli, tad nākamo un nākamo apli,” saka Ludvigs Bērziņš, kurš gleznot sācis apmēram pirms četriem gadiem. Pašlaik Skrīveru kultūras namā apskatāma 31 viņa glezna, bet māklsas salonā Jēkabpilī — 25 darbi.
Pļavā satiek mākslinieci
— Kā sākāt gleznot?
— Pamatā ir kāds skumjš stāsts. Mācījos Jaunjelgavā 1. vai 2. klasē. Kādu dienu sastrīdējos ar māti, paņēmu rupjmaizes “ķieģelīti” un devos projām no mājām. Netālu pļavā ieraudzīju gleznojam mākslinieci un kopā ar viņu pavadīju visu dienu. Domāju, ka tur ir tas sākums, kas iekrita sirdī. Nesen kādā sarunā viens mākslinieks teica, ka tā varētu būt bijusi Rita Valnere, jo tieši tajā laikā Jaunjelgavā ir gleznojusi. Ļoti gribētu ar viņu kādreiz satikties. Varbūt viņa atceras to mazo zēnu?
Mājās ar zīmuli toreiz uzzīmēju centrālo ielu, kultūras namu, savu darbu aiznesu uz skolu, bet skolotāja teica: “Nu, kas tev tur ir? Nekā tev tur nav!” Par to man bija tāda maza sāpe.
Nokopē un nes uz skolu
— Kādas atzīmes jums skolā bija zīmēšanā?
— Īsti neatceros, man liekas, ka divnieks. Tēvam mājās bija kopējamais papīrs, un es zīmējumus nokopēju. Kā šodien atceros: reiz nokopēju ziemas bildīti — bērnus slidotavā.
— Vai vēlākajos gados ņēmāt rokā otu?
— Nē, bet visu laiku sirdī bijusi vēlme gleznot. Vienmēr Rīgā esmu apmeklējis gleznu izstādes, muzejus, interesējies par māksliniekiem, lasījis grāmatas. Rīgā nav tāda muzeja, kuru nebūtu apmeklējis. Apmēram pirms četriem gadiem izjutu iekšēju grūdienu un pateicu, lai dzimšanas dienā man nepērk dāvanas, bet labāk uzdāvina naudu. Par to nopirku otas un krāsas un sāku gleznot.
Paldies par pūcīti!
— Pirms četriem gadiem sāku mācīties pie Taigas Kalvišķes, viņa man ļoti daudz ir devusi, iemācīja pamatus. Bija jāzīmē uzstādījumi, kas man nepatika. Reiz vajadzēja uzzīmēt pūcīti, taču brīžiem likās, ka iznācis ērglis vai balodis. Māca šaubas, ka es neko nevaru. Vislielākā kļūda ir apstāties un neeiet tālāk. Mājās devos neapmierināts, šķita, ka nekas nav izdevies, un nodarbības vairs neapmeklēju. Apmēram pēc mēneša zvanīja Taiga Kalvišķe un jautāja: “Ludvig, kur tu esi pazudis? Atnāc, tevi gaida pārsteigums!” Aizgāju, bet mana pūcīte ierāmēta. Teicu: “Nē, tas nav mans darbs!” Viņa apgalvoja, ka ir. Tad manas iekšējās šaubas salūza. Paldies Taigai Kalvišķei par šo pūcīti, par to, ka viņa mudināja darboties tālāk! Cerību, ko pļavā deva māksliniece, nogremdēja skolotāja, bet cerību, ko nogremdēju pats, atdeva cita skolotāja.
Tagad jau vairākus gadus apmeklēju gleznošanas studiju Skrīveros, kur mūs māca Vēsma Vītola, man līdzās ir fantastiski cilvēki! Šī un citas izstādes, arī kopā ar studijas biedriem, tapušas, pateicoties tieši viņai.
Trīs Ludvigi vienā mājā
— Bijāt aizkrauklietis, tagad skrīverietis?
— Dēls Ludvigs Skrīveros nopirka māju laikā, kad tā maksāja lētāk nekā dzīvoklis. Tā nu mēs ar sievu te dzīvojam kopā ar dēla ģimeni. Arī mazdēls ir Ludvigs. Četrās paaudzēs esam Ludvigi — arī manam tēvam bija tāds vārds. Kādreiz man šis vārds ļoti nepatika, bet tagad ir citādi.
Lielākā daļa darbu ir tapuši Skrīveros, tajos redzami arī skati no mājām, bet daļa — plenērā Vestienā. Gleznās ir manas izjūtas.
Vienam krasts, citam — sieviete
— Vai tagad arī savi darbi reizēm nepatīk?
— Darba radīšanas brīdī uznāk apmulsums un liekas, ka rezultāts ir slikts, bet pēc laika redzi, ka tam vairs ne ko pielikt, ne atņemt, tas ir izdevies un uzrunā. Interesanti, ka citi saskata to, ko pats neesi pamanījis, piemēram, vienā gleznā ir upes krasts, meža strēle un rīta migla, bet kāda izstādes apmeklētāja krasta vietā saskatīja sievieti cepurē, kas veras miglā. Pagāju tālāk: jā, ir sieviete ar cepuri! Tur jau ir tas burvīgums, ka mēs katrs mākslas darbos saskatām kaut ko citu. Glezna mainās apgaismojumā un mūsu noskaņojumā.
— Vai pārsvarā gleznojat ainavas?
— Jā. Kluso dabu ir maz — ne vairāk kā pieci darbi. Daļu darbu gleznoju pēc paša fotogrāfijām, pievienojot savas izjūtas.
— Cik gleznu tapušas četros gados?
— Citiem rādāmas ir ap sešdesmit, bet kāda kaudze — nerādāmas.
— Tad jau esat ļoti ražīgs?
— Es tā neteiktu. Pašlaik man “nemālējas”. Bieži gleznoju sapņos, tie ir skaisti, krāsaini. Un tad pēc kāda laika atveros arī dzīvē.
Skaistais vecums
— Vai nav žēl, ka mākslinieka ceļu nesākāt iet jau skolā?
— Man bija ļoti talantīgs klasesbiedrs, kurš ar vienu rokas vilcienu uzzīmēja visu ko. Reizēm cilvēkam ir talants, bet nav neviena, kas to ierauga un “pabīda”. Citreiz cilvēki iegūst augstāko izglītību jomā, kas viņiem patīk, taču tajā nestrādā. Varbūt bija jānotiek tā, ka ceļš uz mākslu man pavērās šajā skaistajā vecumā — šomēnes man apritēja sešdesmit gadu. Es par to priecājos. Katram ir savs laiks.
— Kas ir tas skaistais jūsu vecumā?
— Visskaistākais ir mani mazbērni un iespēja gleznot. Kādreiz nevarēju saprast, kā sievietes var jūsmot par saviem mazbērniem. Kad aug paša bērni, ir jāstrādā, un laiks paskrien. Bet tagad es to saprotu. Pavisam man ir pieci mazbērni.
Mākslinieciskajā ziņā šis gads ir bijis ļoti ražens — ir bijušas izstādes Rīgā, Bīriņos, Jumpravā, tagad vēl Jēkabpilī un Skrīveros. Ar tām esmu pienācis pie sava sešdesmit gadu sliekāņa, kuram jāpārkāpj pāri un jāiet tālāk.
— Vai tas ir smags slieksnis?
— Nē, ļoti jauks! Esmu saņēmis labas atsauksmes gan no draugiem un paziņām, gan pazīstamiem māksliniekiem. Ieriecina, ka mani darbi citus uzrunā. Vienai gleznai esmu devis nosaukumu “Starp divām tumsām” jeb “Sākums un gals”. Sākamies mēs tumsā, tad rit dzīve, kādu nu katrs to veidojam, tad atkal tumsa. Pats galvenais, ka sapnis, ko esmu auklējis, tieši šajā laikā iznācis ārā un aizpilda laiku, jo cilvēks bez darba nevar, bet gleznojot es atslēdzos no visām problēmām. Kā jau teikts izstādes nosaukumā, cenšos notvert netveramo.
— Vai izdodas?
— Izdodas, piemēram, esmu notvēris miglu. Gleznās izdodas saglabāt noskaņu, un cilvēki to jūt. Reizēm dusmojos uz sevi, ka nevaru panākt to, ko gribu, bet gleznās ir tikai pozitīvas izjūtas.
— Kuri ir sirdij tuvākie mākslinieki?
— Vita Merca, Līga Purmale, Ligita Caune un Laine Kainaize.
— Kādā jomā jūs iepriekš esat strādājis?
— Visa dzīve pagājusi, strādājot tirdzniecībā — restorānos un bāros. Kādreiz iedzīvotāju aptaujā ieguvu Aizkraukles labākā pārdevēja titulu, bet tagad daudzi ir pārsteigti, ka esmu sācis gleznot.
Pirmajā vietā mīlestība
— Ko dzīvē nožēlojat?
— To, ka pazīstamiem, labiem un tuviem cilvēkiem esmu teicis par maz mīļu vārdu, tie sirdī ir bijuši, taču tur arī palikuši. Piemēram, savai literatūras skolotājai, ģimenei. Ja paskatos atpakaļ un sev pajautāju, kas dzīvē ir vadījis, pirmajā vietā jāliek mīlestība: mātes, tēva, sievietes, bērnu, darba. Ja spēj dzīvot saskaņā ar sevi, spēj dzīvot arī saskaņā ar apkārtējiem.
— Vai jūs varētu uzgleznot savu dzīvi?
— Esmu par to domājis. Man ļoti gribētos vienā gleznā ietvert darbu, prieku, bēdas, mīlestību, visu manas dzīves izjūtu gammu. Bet vēl nezinu, kā to dabūt gatavu.
— Vai esat piedzīvojis Ziemassvētku brīnumu?
— Šī izstāde ir mans Ziemassvētku brīnums. Četras Adventes sveces ir kā četri soļi. Ja spēsim ieaudzināt gaidīšanas nozīmīgumu savos bērnos — uz mērķi iet soli pa solim, tad viņi kaut ko arī sasniegs. Bērnībā tas ir neapzināti: iededzam vienu svecīti, tad otru, trešo, ceturto, un ir dāvanu maisiņš. Vēlāk dāvana ir mērķa sasniegšana. Šī izstāde ir mani četri soļi.
