Vadot dienas meža ieskautajos “Ogulājos”, mazzalviete Maiga Ilga Andersiņa nododas neparastai nodarbei — krāsainiem dzīpariem izšuj gleznas. Tajās attēlota “Ogulāju” apkārtne, vēsturiskas vietas. Rokdarbnieces izšuvumi rādīti vairākās izstādēs.
Vadot dienas meža ieskautajos “Ogulājos”, mazzalviete Maiga Ilga Andersiņa nododas neparastai nodarbei — krāsainiem dzīpariem izšuj gleznas. Tajās attēlota “Ogulāju” apkārtne, vēsturiskas vietas. Rokdarbnieces izšuvumi rādīti vairākās izstādēs.
Ceļo līdzi tēvam
— Jūs teicāt, ka esat dzimusi Valmieras pusē, bet dzīvojat Mazzalvē. Kā nonācāt Latvijas otrā malā?
— Gari jāstāsta — esmu daudz “ceļojusi”. No dzimtajiem Kocēniem uz Talsu rajona Laucienu. Pēc tam uz Zalvi, Sauku, Viesīti un tad beidzot uz Ērberģi, kur dzīvoju vēl šobrīd. “Ogulājos”, pašu pārbūvētā vecā mājā, dzīvoju kopš 1958. gada. Mani daudzie pārceļojumi saistīti ar tēva darbu — viņš spirta dedzinātavā bija tehniskais vadītājs. Kad pēc kara tēvu no Kocēniem pārcēla darbā uz Zalvi, ģimene brauca līdzi. Zalves spirta brūzī bija arī mana pirmā darbavieta. Dedzinātava tolaik bija vēlākajā sierotavā, kura nu jau vairākus gadus slēgta. Zalves spirta brūzī nostrādāju apmēram pusgadu, tad Saukas mežrūpniecības saimniecībā biju grāmatvede. Vienbrīd mūs pārcēla uz Viesīti, līdz 1952. gadā saimniecību likvidēja. Biju tajā nostrādājusi sesptiņus gadus. Tad devos uz Mazzalvi, biju grāmatvede Ērberģes mežniecībā. Te ieprecējos, piedzima bērni.
— Strādājot par grāmatvedi, sagaidījāt pensiju?
— Ko jūs! Mans darba mūžs raibs kā dzeņa vēders. Nepatika man tas grāmatvedes darbs nu nemaz, bet nebija jau lielas izvēles. Par grāmatvedi sabiju līdz 1971. gadam, kad radās izdevība iestāties darbā “Daiļradē”. Man tas bija arī izdevīgi, jo strādāju mājās, audzinot bērnus. “Daiļradei” audu segas, tās vērtēja speciāla komisija un veda pārdot. Četros gados noaudu desmitiem segu. Vēlāk kļuvu par pastnieci, pensiju sagaidīju šajā darbā.
Nobrauc mopēdus
— Kurš darbs jums patika visvairāk?
— Aust patika, bet tas jau vairāk mans vaļasprieks. Ļoti patika darbs pastā, no 1975. gada līdz 1980. gada nogalei strādāju par Sudrabkalnu pasta nodaļas priekšnieci, tad nodaļu slēdza, un trīspadsmit gadu es nostrādāju par pastnieci. Interesants darbs, vienmēr cilvēku vidū, ne tā kā grāmatvedībā — skaitļi vien. Pastā gadījās interesantas lietas, īpaši ar nepareizajām adresēm. Kaut kur Latvijā bija Sudrabkalnu kolhozs, bet vēstules bieži atsūtīja uz mūsu pasta nodaļu. Arī Sudrabkalna bulvāri te meklēja, reiz pat kāds 3000 rubļu naudas pārvedumu uz mūsu pasta nodaļu kļūdaini atsūtīja. Pēc tam ilgi meklējām, kam nauda patiesībā paredzēta.
— Pastnieces darbs taču smags — ziemu vai vasaru smaga soma jānes.
— Maršruti bija diezgan gari, tālākais 21 kilometru vienā virzienā. Ziemā gāju kājām, vasarā braucu ar mopēdu vai velosipēdu. Braucamos deva pasts, savos darba gados trīs dienesta mopēdus esmu nobraukusi.
— Tad jau bija arī tehnika jāpārzina!
— Kā nu ne! Braucot ar mopēdu, vajadzēja vismaz elementārākās lietas apgūt, lai nav braucamais jāstumj pie rokas, ja sabojājas. Reiz gadījās: pēkšņi mopēds noslāpst, iedarbināt nevaru. Nu ko, iztīru degvielas piegādes sistēmu — tā mopēdiem ierasta vaina. Gribu braukt — nekā, mopēds klusē. Stumju atspērusies ar visu lielo pasta somu, bet braucamais neierūcas. Kad mugura jau slapja, pamanu, ka svečvadu neesmu pievienojusi…
Krāsu deficīts liek radoši domāt
— Kā pievērsāties rokdarbiem?
— Gleznošana un rokdarbi mani interesē kopš bērnības. Pirmo sedziņu izšuvu sešu gadu vecumā, bet pirmā no krāsainiem dzīpariem darinātā glezna tapa, mācoties Talsu vidusskolā. Man patika zīmēt, bet tajos trakajos kara gados krāsas nebija dabūjamas, kaut kā ienāca prātā izlīdzēties ar krāsainiem diegiem. Izārdīju apģērba gabalu, un no tā krustdūrienā tapa glezna. Žēl, kara laikā tā pazuda. Taču es zīmēju joprojām un arī izšuju gleznas. Ja varu dabūt krāsas, labprāt gleznoju, kad krāsas beidzas, ķeros pie izšūšanas.
— Vai jums daudz izšūtu gleznu?
— Krustdūrienā izšūtās ir vienpadsmit, patlaban top divpadsmitā. Tās darinu ļoti ilgi, viena glezna top pusgadu. Es jau šuju lielākoties ziemā, vasarā tam laika neatliek. Tad dārzs, saimniecība, vasarā arī dziju krāsoju, lai ziemā būtu ko gleznās likt.
— Savus darbus arī pārdodat?
— Nē. Reiz gribēja manus darbus pirkt, kad tos izrādīja izstādē Rāmavā. Bet es kaut kā nevaru savus darbus pārdot, tik daudz tajos ieguldīts. Vienu gleznu esmu uzdāvinājusi Aizkraukles muzejam. Tajā attēloti “Kalna Ziedi”, tādēļ muzejā šim darbam īstā vieta.
— Kur gūstat iedvesmu?
— Laikam palīdz apkārtējā vide, daba, bet motīvu noskatu fotogrāfijās, arī iztēlojos, kā tas varētu izskatīties. Piemēram, Kokneses pilsdrupas noskatīju žurnālā, arī pati savulaik biju tur ekskursijā. Kad izšuvu gleznu, saliku savas atmiņas un žurnāla bildi kopā, mazliet vēl piedomāju, un tā man iznāca Kokneses pilsdrupas. Es jau nepretendēju uz pilnīgi reālu īstenības attēlojumu.
Pietrūkst pacietības
— Vai gleznu izšūšana ir populāra?
— Kad bija izstāde tepat Mazzalvē, “Kalna Ziedos” Aizkrauklē un Rāmavā, par maniem darbiem cilvēki interesējās. Gribēja arī zināt, kā tie top. Varu atklāt, ka tā ir diezgan sarežģīta tehnika. Nepietiek ar prasmi šūt, vajag vēl iemaņas zīmēšanā. Laikam tādēļ gleznu izšūšana nav īpaši izplatīta. Man arī mācekļu nav, tikai pāris interesentu bijis. Reiz divas dāmas no Aizkraukles atbrauca raudzīt, kā darbi top, gribēja pašas iemācīties izšūt gleznas. Parādīju, bet nezinu, kā viņām tālāk sokas. Laikam jau pietrūks pacietības šo lietu apgūt.
— Kas šajā nodarbē saista jūs?
— Tas ir mans vaļasprieks, kuram varu nodoties stundām ilgi. Vienkāršāk, protams, ir gleznot, jo krāsu var mainīt, pārkrāsot, bet izšūtu vairs tik vienkārši neizlabosi. Tomēr man patīk ar to nodarboties. Es iepriekš uz speciāli sarūtotas lapas uzzīmēju, ko gribu izšūt. Tad atbilstoši sarūtoju audumu un, skatoties zīmējumā, šuju gleznu. Arī aust un adīt man patīk. No rokdarbiem nepatīk vienīgi tamborēt.
Manto mazmeita
— Savlaik saņēmāt goda rakstu par pašas darinātu tautastērpu.
— Tas bija 1950. gadā Neretas dziesmu svētkos. Man pasniedza goda rakstu par labāko Bārtas tautastērpu. Viesītē dziedāju korī un dejoju deju kolektīvā. Sava tautastērpa sākumā nebija, lienēju no citiem. Reiz svētkos uznāca negants lietus, lienētais tērps pamatīgi salija, tikai ar lielām pūlēm spēju iztīrīt. Tad nolēmu, ka vajag pašai savu. Iepatikās Bārtas tautastērps, un brīvajos brīžos vienas ziemas laikā tāds tapa. Tagad tērps kā ģimenes relikvija nodots mazmeitai.
— Jums piemīt apskaužams mākslinieces talants. Vai esat kur īpaši mācījusies?
— Nē, tikai zīmēšanas stundās. Pirmais zīmēšanas skolotājs man bija Roberts Zuika, vēlāk viņš emigrēja uz ASV. Talsos mācījos pie gleznotāja Jēkaba Spriņģa, bija arī citi skolotāji. No viņiem guvu pirmās iemaņas glezniecībā. Gribēju pēc vidusskolas tās papildināt Mākslas akadēmijā, bet biežo pārceļojumu dēļ mācības nācās pamest. Kad no Talsiem pārcēlos uz šo pusi, stājos Viesītes vidusskolā, bet mani neuzņēma. Direktors baidījās, ka es no Talsiem, Kurzemes katla puses, skolai celšu neslavu. Nācās meklēt darbu, sāku strādāt spirta dedzinātavā.
Meža ielokā mierīgāka dzīve
— Jums bijis diezgan darbīgs mūžs. Kā paspējāt izaudzināt sešus bērnus?
— Jāpaspēj jau bija. Ar Jāni apprecējāmies 1954. gadā, pērn zelta kāzas nosvinējām. Spējām gan sešus bērnus — trīs meitas, trīs dēlus — izaudzināt, gan valsts darbā iet un vēl laiku gleznām atrast. Lauku cilvēks ir darbīgs, nenogurstošs!
— Mājas jums patālu no centra, apkārt mežs. Vai nav vientuļi divatā meža vidū?
— Ir jau reizēm, gribētos sabiedrību, bet jāiztiek, kā ir. Vientuļi dzīvojot, vairāk laika paliek mākslai, varu netraucēti nodoties tam, kas man patīk.
Pulkstenis vēsta nelaimi
— Kas ir jūsu enerģijas avots?
— Pat nezinu. Varbūt daba, tā man tuva. Spēku gūstu arī mierīgajā dzīves ritmā. Sparu dod apziņa, ka vēl jau jāpaspēj, kamēr esmu šajā saulē. Mazliet jūtos arī kā dziedniece, jo spēju noteikt āderes un izmērīt asinsspiedienu bez speciāliem aparātiem. Varu kaut ar plīts riņķi mērīt. Vēl man ierādīja, kā pēc fotogrāfijām noteikt, vai cilvēks dzīvs vai miris. Paliek baisi, bet tādas spējas man ir. Nespēju izskaidrot, kādēļ.
— Jūs ticat pārdabiskām lietām?
— Daļēji ticu. Nebūtu pati dīvainus gadījumus piedzīvojusi, varbūt neticētu. Lūk, vecs pulkstenis pie sienas. To tēvam uzdāvināja jaunībā, un tad abi ar mammu norunāja: ja gadīsies kāda nelaime, pulksteni apstādinās. Un dīvaini — pulkstenis pats sāka apstāties, ja kas ļauns gadījās. Tēvam nomirstot, ilgu laiku rādītāji stāvēja uz vietas, kaut atspere bija uzvilkta. Pulkstenis nekad nav apstājies bez iemesla, vienmēr tas vēstīja kādu nelaimi. Tagad gan šis vēstnesis apklusis uz mūžu — mehānisms sabojājās. Dīvains gadījums man notika arī kara laikā. Karavīrs nošāva bēgļu meiteni, lode viņai izgāja cauri un neizprotami ieķērās kreklā. Es stāvēju aiz šīs meitenes, lode lidojumu beidza tikai dažus centimetrus no manis. Kā lai to izskaidro, neizprotu.
Viens vārds ikdienai, otrs — svētkiem
— Vai nerodas juceklis ar jūsu diviem vārdiem? Kā jūs sauc apkārtējie?
— Kādreiz, tāpat kā tagad, bija populāri bērniem izvēlēties divus vārdus, bet padomju laikā, mainot pasi, vienu manu vārdu “pazaudēja”, palika tikai Maiga. Tā iznāca, ka dažos agrākos dokumentos esmu Maiga Ilga, bet vēlākos tikai Maiga. Bet sauca mani visi par Ilgu. Es smejos: man ir divi vārdi — viens darbdienām, otrs svētkiem. Man arī ar dzimšanas dienu piedzīvojumi. Tā ir 29. decembrī. Lasīju, ka tā esot lielā sātana diena un šajā datumā dzimušajiem nepiepildās sapņi.
— Kā ar jūsu sapņiem? Vai tie piepildās?
— Ne pārāk. Kaut gan sapnis izaudzināt labus bērnus piepildījies. Meitas gājušas manu ceļu — visas trīs strādā pastā.
*****
VĀRDS, UZVĀRDS: Maiga Ilga Andersiņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1927. gada 29. decembris, Valmieras apriņķa Kocēnu pagasts.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
NODARBOŠANĀS: lauku saimniece, pensionāre. ĢIMENE: vīrs Jānis, trīs meitas, trīs dēli, četrpadsmit mazbērnu.
HOROSKOPA ZĪME: Mežāzis.
