Vecā gada pēdējās dienas darbā aizritēja, kā ierasts steigā un darba spriedzē. Jāpaspēj nokārtot parādus, jāpabeidz iesāktie darbi un jāgatavojas svētkiem. Man katra gadumija ir kā sākuma punkts. 2009. gads man nozīmīgs ar to, ka paguvu ielēkt pirmskrīzes “pēdējā vagonā” un pabeidzu studijas augstskolā “Turība”. Ieguvu otru augstāko profesionālo izglītību — esmu diplomēta jurista palīdze. Tas lieti noder pašreizējā darbā.
Probācijas dienestam aizvadītais gads, līdzīgi kā citās iestādēs, saistīts ar taupību it visā. Samazināts darbinieku skaits — kolektīvā esam par diviem cilvēkiem mazāk.
Oktobrī apritēja seši gadi kopš šī dienesta izveides Latvijā, un tas, veiksmīgi darbojoties, kļuvis par paraugu citām valstīm. Līdz šim pieredzes apmaiņā Latvijā ieradušies Ukrainas, Moldovas, Krievijas, Gruzijas un Tadžikistānas pārstāvji. Viņi iepazina probācijas programmu īstenošanu darbā ar notiesātajiem jauniešiem. Lielu finansiālu atbalstu saņemam no norvēģu kolēģiem, mācāmies dažādos semināros un programmās, un šī sadarbība vēlreiz pārliecina par to, ka šis darbs ir nepieciešams gan sabiedrības drošībai, gan katram likumpārkāpējam. Prieks par klientu pateikto paldies. Ja jaunietis saka: “Gandrīz norāvos, taču atcerējos, ko mācījāmies programmā”, tad mērķis ir sasniegts. Evanģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags sacīja: “Tiesa var atmaksāt, sadot pēc nopelniem, taču glābt spēj tikai mīlestība un dziedināt var piedošana un cerība.”
Aizvadītās nedēļas sākumā plašsaziņas līdzekļos izskanēja ziņa par Rīgas bāriņtiesas lēmumu sakarā ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā esošajā “Baby box” atstāto mazuli, kuru ievietos aprūpes ģimenē. Es kā māte neizprotu sievietes, kuras pamet bērnus, taču šo sievieti es nenosodu, jo nezinu, kādi apstākļi spieda tā rīkoties. Glābējsilītē atstātais puisēns kādai ģimenei būs gandrīz kā Jēzus bērniņš, un, cerams, viņam būs labi dzīves apstākļi. Tas taču ir labāk nekā ja alkoholiķu vai nelabvēlīgā ģimenē augošais bērns nonāk pie mums, probācijā.
Jaunais gads šogad sākās pilnmēnesī. Domāju, tas ir uz labu, taču 1. janvārī nu jau tradicionāli notiek izmaiņas cenās, nodokļos, dažādos maksājumos. Šoreiz gada sākums īpaši bagāts ar nodokļu izmaiņām — nekustamā īpašuma, kapitāla pieauguma, iedzīvotāju ienākuma un citiem, visus pat nevar uzskaitīt.
Neesmu speciāliste, bet, manuprāt, visnepārdomātākais ir dienesta auto izmantošanas nodoklis. Vēl varētu saprast, ja tas jāmaksā valsts un pašvaldību iestādēm, kurās darba auto tiešām izmanto privātajām vajadzībām, pamanoties darba laikā pat medībās aizbraukt un skaisti pasniegt kā “izbraukuma sēdi”. Bet kā privātajos uzņēmumos nošķirt darba vajadzības no personīgajām? Pazīstu vairāku firmu īpašniekus, kuriem darba laiks ir nenormēts un darba vajadzībās gadās braukt gan sestdienās, gan svētdienās, gan vēlās nakts stundās. Pierādi nu, ka svētdienā brauci darba dēļ, nevis uz veikalu iepirkties! Acīmredzot valdība tā dara, lai radītu iemeslu meklēt iespējas izvairīties no nodokļu maksāšanas. Ka tik beigās neiznāk kā ar pievienotās vērtības nodokļa (PVN) paaugstināšanu — pirms gada paaugstināja, bet nu Repše atzīst, ka tā bijusi kļūda, un PVN ieņēmumi samazinās.
Uztrauc izmaiņas bezdarbnieka pabalsta aprēķināšanas kārtībā. Labklājības ministrija līdz 2012. gada beigām ierobežos bezdarbnieka pabalsta un slimības pabalsta izmaksu, bet no 2010. gada novembra līdz 2012. gada 31. decembrim — arī maternitātes un paternitātes pabalsta izmaksu, nosakot “griestus” — vidēji 350 latu mēnesī.
Bezdarbnieku rindas arvien palielinās, bet valsts viņu vienīgo iztikas cerību — pabalstu — samazina. Ielūkojos kādā darba sludinājumu portālā, piemēram, autovadītājiem darbu piedāvā 12 uzņēmumos, bet to meklē vairāk nekā 500 šīs profesijas pārstāvju. Ko viņiem darīt, no kā dzīvot, ēst, pabarot bērnus? Baidos, ka telšu pie Ministru kabineta kļūs arvien vairāk. Es atbalstu jebkuru cenšanos atklāti un godīgi cīnīties par savām tiesībām, kaut vai tā, kā to dara “telšu komūna”. Ar slimības pabalstu “apgriešanu” motivēs iet uz darbu un šķaudīt uz kolēģiem, nevis palikt mājās un ārstēties, lai ātrāk izveseļotos.
Brīvdienās noskatījos televīzijas filmu par akadēmiķi Jāni Stradiņu. Es noliecu galvu šī sēļu zemes vīra priekšā. Viņa jautājums, kā padarīt Latviju interesantāku dzīvošanai, rosina domāt, un varbūt zinātniskajā konferencē, veltītā Sēlijas novada mazpilsētu identitātes uzlabošanai, arī manai Jaunjelgavai liks sarosīties, jo šogad ir Kurzemes hercoga Jēkaba jubilejas gads. Jāpaspēj izgatavot savu karogu ar Pomerānijas grifu.
Svētdien ar mazbērniem bijām Rīgā, skatījāmies cirka izrādi “Pasaka par Ziemassvētku eglīti”. Tajā piedalījās dresēti dzīvnieki, gaisa akrobāti un citi cirka mākslinieki. Jauki, skaisti, patika gan bērniem, gan pieaugušajiem. Žēl tik, ka cirka radītā burvība beidzas aiz tā durvīm, atgriežoties skarbajā realitātē. Tomēr savās sirdīs katrs varam saglabāt kaut mazumiņu no burvības, ko radām paši, sniedzam citiem, saņemam pretī. Nesen izlasīju tādu gudrību: Ciet, nes, glāb, saudzē, piedod, bet pāri visam — mīli! Lai mums kopā viss izdodas!
