Gan bagātās, gan nabadzīgās valstīs ir labestīgi cilvēki. Daļa no viņiem nemaz nav bagāti, taču dalās ar nelaimē nonākušajiem.
Gan bagātās, gan nabadzīgās valstīs ir labestīgi cilvēki. Daļa no viņiem nemaz nav bagāti, taču dalās ar nelaimē nonākušajiem. Citi ir bagāti mecenāti, kuri bieži vien labdarību atceras tikai tāpēc, lai sevi izceltu, ziedodami lielas naudassummas.
Lai kāds būtu motīvs, noteicošais ir rezultāts. Īpaši, ja var glābt bērnu un jaunu cilvēku dzīvību, uzvarēt nedziedināmu slimību vai vismaz nedaudz pagarināt slimu cilvēku mūžu.
Ziedotāji vienmēr ir atsaucīgāki tad, ja nauda vajadzīga kādam konkrētam cilvēkam, bet mazāk aktīvi, ja ir jāziedo medicīnas iestādei.
Aizkrauklē nupat daudzi ziedoja šejienietim Rolandam Bāliņam. Naudu ieskaitīja gan bankas kontā, gan atnesa uz mājām vai vienkārši piegāja klāt uz ielas un iedeva rokās. Notika labdarības koncerti, naudu vāca arī skolās.
Nu jau labu laiku ziedot Aizkraukles slimnīcas bērnu nodaļas iekārtošanai un aprīkojumam aicina “Staburags”. Diemžēl līdz vakardienai norādītajā kontā 204 latus bija ieskaitījušas tikai trīs firmas un 10 latu kāda privātpersona.
Nekādas atsaucības no iestādēm, uzņēmumiem, zemnieku saimniecībām. Kur ir bankas un lielās firmas? Varbūt tajās strādājošie savus pēcnācējus ārstē Rīgas privātklīnikās? Taču arī bagātam cilvēkam vai viņa bērnam var nākties palīdzību meklēt rajona slimnīcā.
Labdarību vairāk stimulē aicinājums ziedot cilvēkam, par kura slimību esam informēti. Pēc aicinājuma palīdzēt televīzijā naudu saziedo, un vēlāk sabiedrība uzzina, ka bērns vai jaunietis veselību atguvis. Pat trūcīgie pensionāri, zvanot pa tālruni, ziedo latu un ir gandarīti, ka palīdzējuši.
Seni kā pasaule šķiet Raiņa vārdi: “Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais — neatņemams.”. Atcerēsimies to biežāk!
